Daudziem no mums vārds «cietums» izraisa nepatīkamas izjūtas, un neviens negribētu atrasties tur – sētas otrā pusē.
Daudziem no mums vārds «cietums» izraisa nepatīkamas izjūtas, un neviens negribētu atrasties tur – sētas otrā pusē. «Ziņas» uz mirkli ielūkojās, kā dzīve otrpus sētas rit Pārlielupes cietumā.
«Cietumu var raksturot divos vārdos – tas ir sabiedrības spogulis,» saka Pārlielupes cietuma priekšnieka vietnieks Staņislavs Romanovskis. «Pašlaik mūsu uzraudzībā atrodas 496 ieslodzītie. Citos cietumos ieslodzīto skaits ir lielāks, reizēm gadās, ka pat pietrūkst vietu, kur viņus izmitināt. Tad mēs palīdzam, ņemot pie sevis. Noziedznieki ar smagākiem pārkāpumiem savu soda laiku izcieš Jelgavas cietumā, pie mums parasti sēž par dažādām zādzībām, izvarošanām, arī reketieri. Ir arī tādi, kas cietumā ir bijuši jau vairākkārt, daži sēž pat desmito reizi. Lielākā daļa ieslodzīto ir jaunieši vecumā līdz 25 gadiem.»
«Bēgšanas mēģinājumu vairs nav bijis un, cerams, ka arī nebūs,» tā cietuma priekšnieks Jurijs Solovjovs. «Visiem jau ir zināms tas, ka pēdējā lielākā bēgšana notika 1993. gadā, kad izmuka 80 ieslodzītie. Tikai pāris no viņiem nav noķerti.
Galvenais, kas mums palīdz – disciplīna un kārtība. Pašlaik problēmas mums sagādā tas, ka pār cietuma sētu ieslodzītajiem tiek pārsviesti alkoholiskie dzērieni, kā arī narkotikas. Visgrūtāk ir ar narkotikām, jo ir ārkārtīgi grūti noteikt, vai ieslodzītais tās ir lietojis, tam būtu vajadzīgas speciālas iekārtas. Protams, to var uzreiz redzēt, taču pārbaudīt iespējams, tikai izmantojot ārsta palīdzību.»
Ieslodzītie nesēž visu dienu kamerās, kā dažs labs varbūt domā. Augu dienu cietumā ir rosība, daudzi strādā virtuvē, bibliotēkā, veic remontdarbus, citi veido dažādus priekšmetus no materiāliem, kuri ir pieejami. Pašlaik tiek labiekārtotas kameras, kā arī veidota satikšanās telpa, kurā ilgāku laiku (no 4 līdz 36 stundām) ar saviem vīriem varētu kopā pavadīt viņu sievas. Protams, tas viss prasa materiālos līdzekļus. Ar tiem Ls 35000, kurus cietumam piešķir valsts, nevar nomaksāt pat komunālos maksājumus, kur nu vēl domāt par telpu labiekārtošanu. Daudz palīdz ieslodzīto vecāki, un viņu ziedotie līdzekļi tad arī tiek izmantoti remontam. Cietums var lepoties ar pašu ieslodzīto rokām izveidotu kapellu. Šajā kapellā tiek rīkoti dievkalpojumi, kuri ir ļoti savdabīgi un interesanti un uz kuriem nāk katoļu un baptistu mācītāji. Ieslodzītajiem ir iespēja mācīties reliģiskas dziesmas. Kapellā ir izveidota speciāla telpa, kurā var aprunāties ar mācītāju Pēteri Nevojtu. «Ziņām» bija iespēja iepazīties ar misionāru Hariju Hovartu, kurš bija ieradies no Amerikas Savienotajām Valstīm. Viņš sniedz praktisku palīdzību kapelāna dienesta izveidei Latvijas cietumos. Pēteris Nevojts ir viens no viņa labākajiem skolniekiem. Kā izteicās pats Hovarta kungs, Pārlielupes cietumā ir radīts mājīgums. Viņš priecājās, ka ieslodzītie izdara tik daudz pašu spēkiem un rūpējas par to, lai laiku nebrīvē pavadītu, cik vien iespējams, patīkamākā telpā.
Cietumam ir arī sava bibliotēka ar 8500 grāmatām, kas ir savāktas ziedojumu veidā. Ir vēl arī pirts un sporta laukums, sporta zāle, kurā ir pašu rokām izgatavoti trenažieri. Protams, ka uz šīm telpām nevar visi doties vienlaikus un uzturēties tajās augu dienu. Tādēļ ir izveidota speciāla dienas kārtība, saskaņā ar kuru ieslodzītie telpas var izmantot.
Cietumā ir iespējams iegūt vispārējo izglītību dažādos arodos, kā, piemēram, elektrometinātāja, atslēdznieka, radiomontētāja u.c., taču lielākā daļa notiesāto to nevēlas. Ar Sorosa fonda palīdzību tika organizēti arī latviešu valodas kursi, kurus beidzot no 34 cilvēkiem tikai pieci neieguva apliecību.
«Būtu jumtam jāliek jauns šīferis, jāmaina kanalizācijas caurules, logiem restes, taču tam visam ir vajadzīga nauda,» saka Jurijs Solovjovs. «Grūti, bet tā ir visos cietumos. Citur biežāk tiek sūtīta humānā palīdzība, mums vienīgi uz Ziemassvētkiem. Ceram, ka Hovarta kungs varbūt palīdzēs šajā ziņā. Tādēļ mēs priecājamies par to, ka ieslodzīto radinieki palīdz, un pieņemam visu, ko mums dāvina.»
Tāda ir dzīve tur – aiz sētas. Mums tā liekas šausmīga un atbaidoša, taču ieslodzītajiem tā ir mājvieta, kaut arī piespiedu kārtā un uz noteiktu laiku.
