Romantisma laikmeta dzejnieka jūsmīgie vārdi gan tikai daļēji atbilst īstenībai, tomēr tie norāda uz seno grieķu ieguldījumu Rietumu civilizācijas un demokrātijas tapšanā.
Romantisma laikmeta dzejnieka jūsmīgie vārdi gan tikai daļēji atbilst īstenībai, tomēr tie norāda uz seno grieķu ieguldījumu Rietumu civilizācijas un demokrātijas tapšanā.
Atšķirībā no Mezopotāmijas un Ēģiptes kultūrām, kurām bija raksturīgs sabiedrības elites – priesteru – atbalstīts monarhijas tipa valstiskums, grieķi savā publiskajā dzīvē bija daudz racionālāki – atbilstoši sava laika izpratnei ar cieņu izturējās pret personību. Tomēr vērts atcerēties, ka Senajā Grieķijā dzimusī valsts tiesību teorija būtībā bija polisas un tās tiesību teorija.
Politiskā darbība polisā paredzēja noteiktu politisko zināšanu apjomu, kuru avots bija pati dzīve. Nozīmīgs posms polisas attīstībā saistīts ar pāreju no tā sauktajām paražu tiesībām uz pilsoņu vidū saskaņotiem un fiksētiem likumiem. Zīmīgi, ka šajā procesā neiesaistījās tikai politiķi. Piemēram, grieķu drāmu autors Sofokls savā darbā «Antigone» pretstata divas kārtības, no kurām vienu iedibinājuši dievi, bet otru – cilvēki. Diskusijā par tiesībām iesaistījās arī filosofi, īpaši Platons un Aristotelis, izvirzot dažādu valsts formu definīcijas, kas vēlāk sociālajās zinātnēs tika atzītas par klasiskām.
Platons uzskatīja, ka taisnīga valsts ir augstākais sasniegums zemes virsū. Viņaprāt, cilvēks dzīvo valsts dēļ, valsts mehānisms pilnībā dominē pār individuālo pilsoni. Veidojot ideālas valsts modeli, kurā pastāv izteikts autoritārisms, Platons tās iedzīvotājus sadalīja trīs kārtās, augstāko ranga vietu atvēlot filosofiem, pēc tam – karavīri un visbeidzot – «ražotāji». Sengrieķu domātājam, kas lielu vērību veltīja pilsoņu audzināšanai, protams, ne prātā nenāca tas, ka kādreiz pastāvēs izglītības ministrijas. Viņš noliedza ģimenes «institūta» lomu, uzskatīdams, ka bērnu audzināšana jāuzņemas valstij. Pēc Platona domām, svarīgs ideālas valsts pastāvēšanas nosacījums – katram pilsonim jābūt gatavam nest upuri cita labā. Platons ticēja, ka šāda valsts ir reāli īstenojama. Aristotelis atšķirībā no Platona uzskatīja, ka politiskais taisnīgums ir iespējams tikai starp brīviem un vienlīdzīgiem pilsoņiem. Viņaprāt, valsts līdzinās dzīvam organismam, kas veidojas dabiskā evolūcijā. Cilvēks ir politiska būtne, bet valsts fenomens ir politiskās gribas augstākā virsotne. Turklāt Aristotelis aizstāvēja privātīpašumu, ko aicināja iznīcināt viņa skolotājs Platons.
Ne mazāk atšķirīga bija abu domātāju izpratne par demokrātiju, kas mūsdienās kļuvusi par atzītāko varas īstenošanas modeli. Platonam demokrātiska valsts ir tīkama, jo nodrošina sociālo attiecību dažādību. Tomēr, viņaprāt, demokrātijai ir būtisks trūkums – pilsoņu novienādošana, kas nav attaisnojama tāpēc, ka cilvēki pēc savas dabas ir atšķirīgi un nevienlīdzīgi. Platona skatījumā pārmērīgi liela brīvība demokrātisku valsti noved pie sabrukuma.
Aristotelis demokrātiju vērtēja vēl negatīvāk – kā vienu no sliktākajām valsts iekārtām, jo šādā gadījumā pie varas galvenokārt ir nabadzīgie. Aristotelis izdalīja piecas demokrātijas formas, kā nevēlamāko no tām atzīstot tautas jeb dēmosa pārvaldi, kuras prototips izveidojās Perikla laika Atēnās.
Perikls ilgu laiku ieņēma galvenā stratēga jeb stratēgu (karavadoņu) kolēģijas priekšsēdētāja amatu, kura uzdevums bija veidot saikni starp augstākās amatpersonas, valsts izpildvaras un likumdošanas orgāniem. Tieši Perikla laikā tautas sapulce līdzās tiesībām apstiprināt vai noraidīt izvirzītos priekšlikumus ieguva arī tiesības ierosināt jaunus likumus. Tas bija svarīgs iemesls, kāpēc Atēnu polisas tiesu sistēmā arvien lielāku lomu ieguva zvērināto tiesa, kuras lēmumi nebija pārsūdzami.
No Atēnas polisas laikiem mūs šķir gadu tūkstoši, būtiski mainījusies izpratne par demokrātisku valsti. Ne Platons, ne arī Aristotelis, kas likuši pamatus Rietumu teorētiskās domas attīstībai, protams, nespēja paredzēt to demokrātijas centienu vilni, kas «aizrāvis» daudzas pasaules valstis. Arī Latviju, kas rīt atzīmēs astoņdesmit otro gadadienu.
*
«Mēs visi esam tikai grieķi; mūsu valstis, mūsu likumi, mūsu literatūra, mūsu reliģija, mūsu māksla sakņojas Grieķijā.»
(P.Šellijs)
