Klāt Ziemassvētku apsveikumu rakstīšanas laiks.
Klāt Ziemassvētku apsveikumu rakstīšanas laiks. Sūtot radiem un draugiem kartiņas ar sniegotiem kokiem un siltām sveču liesmiņām, mēs viņiem vēlam to, ko labprāt izbaudītu arī paši: veselību, laimi, mīlestību un daudz naudas. Taču no gaisa nekrīt nekas, vienīgi lietus un sniegs. Kā mēs dzīvojam te – Jelgavā, Dobelē un Zemgales laukos? Ko mēs varam izdarīt, lai nākamgad dzīvotu labāk?
«Zemgales Ziņas» katru dienu sastopas ar trim dažādām cilvēku grupām.
Sastopam tos, kas nepārtraukti cīnās paši par savu, par savu bērnu un viņu vecmāmiņu un vectētiņu eksistenci. Tādu ir vairākums.
Sastopam arī veiksmīgus uzņēmējus: gan tādus, kas visu ir sasnieguši ar enerģisku darbu, gan tādus, kas pratuši juku brīžos visu iegūt viegli. Gan vieni, gan otri bieži ir zaudējuši draugus un griežas sava biznesa vāveres ritenī, vajadzīgu cilvēku virpulī, savas mantas un labklājības nosargāšanas rūpēs.
Vēl mēs sastopam pasīvos cilvēkus: gan tos, kas ir apmulsuši jaunajās ekonomiskajās attiecībās ceļā uz kapitālismu, gan tos, kas ir ērti ieņēmuši humānās palīdzības gaidītāju – «man pienākas» – pozīciju.
Žēl ir veco cilvēku, kas visu mūžu ir kārtīgi strādājuši un tagad saņem pensijas grašus, no kuriem nevar iztikt. Taču vairums no viņiem izraisa visdziļāko cieņu un apbrīnu, jo nekrīt ne pasivitātē, ne apātijā, ne depresijā un visa noliegšanā, bet dzīvo pēc principa: «Kamēr dzīvs, tikmēr kusti!» Protams, reti ir pensionāri, kas dibina savus uzņēmumus un izvērš biznesu. Taču laukos jo daudzi vecīši rosīgi turpina kopt savu gotiņu un cūciņu, rušināt kartupeļus un vasarā zārdot sienu. Pabaro paši sevi, no pensijas samaksā par zemes apstrādi un, kad kļūst nemierīgs prāts par bērniem un mazbērniem pilsētā, brauc viņus apraudzīt ar krējuma un ievārījuma burciņām somā. Tā nav nekāda attīstītā lauksaimniecība, bet tā ir rosība un dzīvība. Savukārt Jelgavā un Dobelē pensionāri, Ziemassvētkus gaidot, iekārtojuši savu rokdarbu izstādes.
Kas pats sev palīdz, tam arī Dievs palīdzēs. Tāpēc visiem gados daudz jaunākajiem humānās palīdzības dalītājiem un gaidītājiem ir pēdējais laiks sākt dūšīgi strādāt reālu darbu un uzdrošināties dzīvot labāk. Ja visu to enerģiju, kas tagad tiek patērēta humānās palīdzības lūgšanā un gaidīšanā ieguldītu kaut vai zeķu adīšanā, grozu pīšanā un algota darba meklēšanā, dzīvei neizbēgami būtu jākļūst labākai.
