Situācijas saasināšanās Ukrainā ietekmēs arī Baltijas valstu drošību

Ukrainas ārlietu ministrs: Krievija par ģeopolitisko mērķu sasniegšanu gatava maksāt jebkuru cenu

Krievija un tās autoritārā prezidenta Vladimira Putina režīms par savu ģeopolitisko ambīciju īstenošanu ir gatavi maksāt jebkuru cenu. Ja Krievija izvēlēsies sākt jaunu iebrukumu Ukrainā, kļūs absolūti skaidrs, ka Kremlim ģeopolitisko ambīciju īstenošanai vairs nav nepārkāpjamu “sarkano līniju” arī attiecībā pret Eiropas Savienības un NATO dalībvalstīm. Šādu viedokli ekskluzīvā intervijā portālam Sargs.lv pauda Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba, kurš bija ieradies Rīgā, lai piedalītos NATO valstu ārlietu ministru sanāksmē.

Ukrainas ārlietu ministrs neslēpj – NATO ārlietu ministru tikšanos Rīgā viņš izmantoja, lai ar partnervalstu kolēģiem apmainītos ar jaunākajiem izlūkdatiem par Krievijas karaspēka pārvietošanos un iespējamā iebrukuma gatavošanu. Tiesa, apskatot šos draudus, nav iespējams runāt tikai un vienīgi par Krievijas karaspēka kustību Ukrainas pierobežā. Kā liecina Ukrainas un tās partneru secinājumi – sava saistība notikumiem pie Ukrainas robežām ir gan ar Baltkrievijas izvērsto hibrīdkaru pret Latviju, Lietuvu un Poliju, kā arī Krievijas izraisīto enerģētikas krīzi Eiropas Savienībā.

D.Kuleba stāsta – šobrīd Ukraina ir viens no spēcīgākajiem nocietinājumiem, kas aiztur Krieviju no Vladimira Putina ambīciju īstenošanas visā Austrumu un Centrālās Eiropas reģionā. Neraugoties uz to, daudzas Eiropas valstis šo realitāti aizvien atsakās pieņemt, attiecības ar Ukrainu veidojot piesardzīgi, lai nenokaitinātu Kremli. Tieši šis D.Kulebas ieskatā ir iemesls, kādēļ, par spīti paveiktajam darbam, Ukraina aizvien nav saņēmusi skaidru norādi, kad tā varēs pievienoties NATO. Kā uzskata Ukrainas ārlietu ministrs, šobrīd lēmums par Ukrainas potenciālo dalību NATO ir trīs alianses dalībvalstu ziņā. Tas nozīmē, ka Ukraina par NATO dalībvalsti kļūs tikai tad, kad tās mainīs savu nostāju un pārstās attiecības ar Ukrainu uzlūkot caur divpusējo attiecību prizmu ar Krieviju.

– Kā varat raksturot pašreizējo situāciju Ukrainas pierobežā? Vai ir pamats apgalvot, ka Krievijas uzbrukums ir nenovēršams?

Situāciju Ukrainas pierobežā nevar skatīt izolēti no situācijas attīstības citviet. Piemēram, Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko nesen paziņoja, ka plāno apmeklēt Krievijas okupēto Krimas pussalu. Tā ir maza, bet visai svarīga detaļa daudz lielākā kopbildē. Kas šādi tiek panākts? Ar šo paziņojumu Lukašenko būtībā nodedzina visus tiltus attiecībās ar Ukrainu, padarot Baltkrieviju par Ukrainai naidīgu valsti. Tādējādi, ja mēs uz šīs kopbildes detaļām raugāmies atsevišķi, varētu šķist, ka situāciju ir iespējams noregulēt, taču, ja šīs detaļas tiek sasummētas, nākas atzīt, ka situācija ir visnotaļ drūma. Par spīti Krievijas apgalvojumiem, ka tā negatavojas nevienam uzbrukt, viņu rīcība pasaka daudz vairāk nekā oficiālā Kremļa valoda.

Šis būs jau kārtējais Krievijas mēģinājums iebrukt Ukrainā. Pirmo reizi Krievija to mēģināja 2014. gadā. Mēs redzam, ka tagad draud jaunas iespējamās invāzijas vilnis. Tā noteikti ir viena no kārtīm, ko Krievijas autoritārais prezidents Vladimirs Putins tur savās rokās. Viņš to var izmantot, var arī neizmantot. Mūsu uzdevums ir panākt, ka tā netiek mesta galdā. Uz to šobrīd fokusējas Ukrainas un tās sabiedroto centieni.

– Vēl salīdzinoši nesen, kad jau bija vērojama Krievijas spēku savilkšana ap Ukrainas robežām, Ukrainas amatpersonas sākotnēji sacīja, ka par Krievijas karaspēka savilkšanu nevajag satraukties, jo tas nav nekas cits kā vien Krievijas psiholoģiskā un informatīvā kara sastāvdaļa. Kas īsti mainījās kopš tā brīža, liekot pārvērtēt prognozes?

Mūsu amatpersonas sākotnēji par šo jautājumu reaģēja, atbildot uz medijos publicēto informāciju. Toreiz viņiem vēl bija taisnība, apgalvojot, ka nav redzama liela Krievijas tehnikas un personāla koncentrācija. Tagad šī kustība kļuvusi citādāka un uzņēmusi lielākus apgriezienus. Krievijā aizvien tiek rīkotas nebeidzamas mācības, kurās tiek atstrādāti uzbrukuma scenāriji. Arī situācija kļuvusi ļoti dinamiska. Jo vairāk izlūkošanas informācijas mēs saliekam kopbildē, jo vairāk salīdzinām savus secinājumus ar mūsu partneru secinājumiem, jo dziļāku izpratni gūstam. Tādējādi es neteiktu, ka te būtu pretruna starp mūsu sākotnējiem un pašreizējiem secinājumiem, jo tās bija divas dažādas situācijas stadijas.

Šobrīd mūsu vērtējums saskan ar ASV un citu valstu secinājumiem. Mēs tos pastāvīgi salīdzinām. Arī viesojoties Rīgā, es izmantoju iespēju, lai ar mūsu partneriem salīdzinātu jaunākos datus, pārliecinoties, ka mēs esam guvuši labāko iespējamo izpratni par situāciju Ukrainas pierobežā.

Visu interviju varat lasīt 16.decembra “Zemgales Ziņās”

Sargs.lv