Lai gan mans ikdienas darbs saistīts ar profesionālā teātra izpēti un analīzi, man allaž tuvs ir bijis amatieru teātris.
Lai gan mans ikdienas darbs saistīts ar profesionālā teātra izpēti un analīzi, man allaž tuvs ir bijis amatieru teātris. Galvenokārt pateicoties tai radošajai alternatīvai un cilvēciskajām kvalitātēm, ko tas piedāvā līdzās mūsu tradicionālajam, visai rutinētajam profesionālajam teātrim. Kā mūsu «vecā» teātra procesā likumsakarīgs un nepieciešams bija jauno režisoru un «Nepanesamā teātra arteļa» sprādziens pagājušogad, tā arī amatieru teātrim vajadzīga regulāra atjaunošanās, svaigu ideju un enerģijas pieplūdums. Lai tas neieslīgtu pašapmierinātībā, pašpietiekamībā un štampos, jo tie gan profesionālajā, gan amatieru teātrī, manuprāt, ir vienlīdz briesmīgi.
Tādēļ likumsakarīga bija arī Jaunā teātra tapšana Jelgavā «vecā» amatierteātra klēpī, un tā līderi – Lolita Muižniece, Agris Krūmiņš un Mārtiņš Vilkārsis – sekmīgi veic šo misiju un virsuzdevumu, iepludinot jaunu tēlainību, jaunas idejas un strāvojumus ierastajā gultnē. Šai ziņā viņu darbība pieslienas tam meklētāju spārnam mūsu amatierteātru kustībā, ko pārstāv režisors Imants Jaunzems Ventspilī, Inta Ūbele Jēkabpilī, Ilgonis Škāns Tukumā, Ingmārs Čaklais ar savu jauniešu kolektīvu un citi režisori, kas atsakās no ērtām, ierastām takām mākslā.
Man ir bijusi iespēja vērot amatiertrupu izrādes gan «vecajā» pasaulē – Somijā, Dānijā, Vācijā -, gan Amerikā, kur savulaik stažējos Dienvidilinoisas universitātē. Un jāteic, ka mūsu labākās amatierteātru izrādes, arī tādas kā Jelgavas Jaunā teātra izrādes, līmeņa ziņā nebūt neatpaliek no tur redzētā, pat pārspēj to. Lai gan ārzemēs arī amatierteātriem ir daudz lielākas tehniskās iespējas, kā arī lielāks finansiāls atbalsts no pašvaldību un valsts institūcijām. Taču Jelgavas Jaunais teātris pierāda, ka nauda un materiālā nodrošinātība nav galvenais. Viņi pašaizliedzīgi, atdevīgi, pat fanātiski strādā, neprasot: «Kas man par to būs?» Tas ir viņu dzīves garīgais piepildījums un reizē pašapliecināšanās, no kuras iegūstam mēs, skatītāji.
Īpašu cilvēcisku un māksliniecisku gandarījumu man sagādāja teātra jaunuzvedums – S. Cveiga «Sirds nepacietība». Ar būtisku ētisku problēmu risinājumu mūsdienīgā vizuālā un reizē emocionāli saviļņojošā skatuves valodā, ar aktieru ansambļa koncentrētību un atdevi, ar reti veiksmīgu mākslinieka un režisores «duetu». Arī šā teātra uzvedumi «Klauns Jāks», oriģinālā «Stepes vilka» interpretācija, E. Jonesko «Stunda» un citi, domāju, jau ir ierakstījuši savas spilgtas lappuses mūsu amatierteātru kustības vēsturē.
Patlaban amatieru kustība, manuprāt, iegūst aizvien lielāku nozīmi – laikā, kad bīstami ļogās profesionālisma griesti latviešu teātrī un daudzi mūsu aktieri zaudē savu profesionālo līmeni, ētiku un kritērijus, jo aizvien biežāk, «nodzinušies» pa dažādām «haltūrām», teātrī ieskrien tikai atdežurēt savu lomu. Savās labākajās izpausmēs amatierteātru kustība ir kā tīrs avots, no kura var pasmelties gan profesionālo teātru rutīnas nogurdinātais skatītājs, gan pats profesionālais teātris. Es nekad neaizmirsīšu, ka tieši Agra Krūmiņa iestudētajā H. Paukša lugas uzvedumā pirmoreiz ieraudzīju apbrīnojami organisko jauno aktieri Artūru Skrastiņu, ka arī brāļi Žagari savulaik sāka darboties Cēsu Tautas teātrī un tamlīdzīgi.
Jūsu Jaunajam teātrim piemītošā vadošo personību dažādība un bagātība, pievilcīgais cilvēciskais starojums un drosme, ejot neierastus ceļus, manuprāt, ir garantija tam, ka taps jauni interesanti uzvedumi. Un varbūt, deviņdesmito gadu teātra vēsturi rakstot, mūsu institūta teātra zinātnieki vairs nevarēs objektīvi atspoguļot kopējo teātra procesu, neiekļaujot tajā amatierteātru sasniegumu analīzi. Viss ir pašu un veiksmes rokās! Un manu vēlējumu Jelgavas Jaunajam teātrim jau reiz izteicis I. Ziedonis: «Lai jūsu zvaigznēm skaidas nepiedzimtu!»
