Rudenī, pirms pārņemt no rajona padomes kultūras namu «Rota», pilsētas domei pakļautajās kultūras iestādēs pastiprināti tika izvērsta kritika.
Rudenī, pirms pārņemt no rajona padomes kultūras namu «Rota», pilsētas domei pakļautajās kultūras iestādēs pastiprināti tika izvērsta kritika. Bija strīdi starp kultūras centra direktoru Mintautu Buškevicu un kultūras nama direktori Janīnu Kristiņu, malā nestāvēja arī deputāti. Tagad «Rota» pārņemta, taču kultūras vadības reorganizācija turpinās.
Cīņas kultūras namā
Nekāds «pīļu kašķis» starp abiem kultūras nama iemītniekiem nebija. Drīzāk tā bija M. Buškevica un domes deputātu kritika, kuru J. Kristiņa centās atspēkot. Kultūras aktivitāšu jelgavniekiem netrūkst, taču pasākumi ir maz apmeklēti. To uzsvērusi arī kultūras nama direktore. Ja kultūras nama vadība pētītu auditoriju, eksperimentētu ar jaunām idejām, iepriekš aktīvi reklamētu gaidāmos sarīkojumus, ieguldītu naudu, lai ar peļņu dabūtu to atpakaļ, tad rosība un dzīvība būtu daudz jūtamāka. Jelgavas kultūras dzīvi netraucē vis Rīgas tuvums, bet gan efektīva menedžmenta un prasmīgu menedžeru trūkums. Tā uzskata arī kultūras centra direktors M. Buškevics, piebilstot, ka spēcīgs organizators spēj savākt ap sevi spēcīgus speciālistus. Nekādas ambiciozas nepatikas viņam pret J. Kristiņu neesot. Abi vadītāji atzīst, ka varējuši itin labi sastrādāties. Pārņemot «Rotu», nāca klāt citi darbinieki un bija jāizlemj jaunsaņemtā nama liktenis.
«Būšu atklāts,» komentē M. Buškevics. «Administratīvās reorganizācijas ietvaros vēlējos, lai līdzšinējā rajona nama direktore vadītu pilsētas namu. «Rotu» sākumā bija iecerēts padarīt par pilsētas kultūras nama filiāli, un, manuprāt nebūtu pareizi, ja «Rotas» direktore Inta Englande kā filiāles vadītāja pakļautos J. Kristiņai. I. Englandei ir augstākā kultūras darbinieka izglītība un lielāka pieredze šai jomā nekā pilsētas nama direktorei. Reāli novērtējot lomas un pienākumus, domāju, būtu bijis pareizāk kvalitatīvāku darbinieku paaugstināt. Taču tika atrasts cits risinājums: «Rota» nu ir patstāvīgs kultūras nams – otrs līdzās centrā esošajam. I. Englande nevēlējās pārņemt lielā pilsētas nama vadību, bet gan palikt «Rotā». Tomēr joprojām uzskatu, ka J. Kristiņai jāmēģina rast iespējas kultūras namam pašam pelnīt naudu.»
Kultūras centrs pilsētā realizē pašvaldības politiku kultūrā. Tātad tas ir pasūtītājs. Skandāls tas nebija, bet niķi gan, kad kultūras nams atteicās organizēt 18. novembra svētku koncertu. Centrs, to izdarīdams pēdējā brīdī, pierādīja ātras rīcības efektivitāti. Citugad gan gribētos augstāku kvalitāti, un kultūras darbinieki par to domā.
Kultūras nams – grūtībās
Nesen tika pabeigta kultūras nama saimnieciskās un finansiālās darbības pārbaude. Domes revīzijas komisijas pārbaudes ziņojumā teikts, ka «uz 1. oktobri izlietoti 77 procenti no visiem gada līdzekļiem, pēdējam ceturksnim atstājot tikai 23 procentus». Taču tieši gada beigās ir ļoti daudz pasākumu. Atalgojumam šai laikā izlietots 81 procents no algu fonda, bet atlikuši tikai 19 procenti. Acīmredzot, daļu darba decembrī 35 nama darbinieki veiks kā Ziemassvētku labdarību. Kultūras nama darbinieku vidējā alga jau tā ir tikai 68 lati.
To, ka nama vadība rada grūtības pati sev, pierāda cits fakts. Grāmatvedībā nav atrasti dokumenti, kas liecinātu, ka bijušais dzelzceļnieku nams nodots kultūras nama pārziņā, bet ir domes rīkojums, ka šis tukšais nams jānodod kristiešu draudzei «Jaunā paaudze». Problēma it kā atrisinās, bet rodas jauna. Nav nodošanas dokumentu, un bijušais dzelzceļnieku kultūras nams arī tagad skaitās pilsētas nama bilancē.
No janvāra līdz oktobrim pilsētas kultūras namā koncertus apmeklējuši 2282 cilvēki, teātra izrādes – 4784, atpūtas vakarus – 4259. Vasarā estrādē pie pils tikai uz akciju «Mēs – tornim» vien atnāca aptuveni 600 cilvēku. Viens veiksmīgs pasākums var sapulcēt 1000 cilvēku (pusi no gandrīz visa gada koncertu apmeklētājiem). Īsts menedžeris jebkuru pasākumu pratīs sarīkot un izreklamēt kā jaunu produktu, izrēķinās, cik naudas jāiegulda, un ar uzviju dabūs to atpakaļ.
Jelgavas domes izglītības un kultūras departamenta direktors Gunārs Kurlovičs saka: «Netiek pētīts pieprasījums. Nav elastīgas, perspektīvas organizētības. Menedžeris mūsu kultūras vadītāju vidū būtu nenovērtējams ieguvums. Taču šāds izglītots un prasmīgs cilvēks arī pienācīgi jāatalgo, bet domes līdzekļi to neļauj. Rīgā šādās situācijās kultūras menedžeri labi pelna firmās un darbu valsts vai pašvaldības kultūras iestādēs pieņem kā blakusfunkciju vai goda pienākumu. Jelgavā nav šādu cilvēku. Ko kultūrā nopelna, to izlieto pašu uzturēšanai, menedžmenta faktiski nav.»
Bet ko Kurlovičs?
G. Kurlovičs kā pilsētas augstākā amatpersona kultūras jomā, pragmatiski vērtēdams reālo situāciju, atzīst, ka esošajiem kultūras iestāžu vadītājiem nevajag dzīvot no tā, kas ir, bet gan – paplašināt savu izglītību un pašiem nodarboties ar menedžmentu.
«Te jābūt stratēģijai,» saka G. Kurlovičs. «Varbūt lietderīgāk būtu ieguldīt līdzekļus dažos pasākumos, atsakoties no citiem. Nemākam neko tā kārtīgi nosvinēt. Kas Jelgavai ir raksturīgs un izskan pa visu valsti? Zīgerista uguņošana. Bet tas nav nopietni. Bauskā ir senās mūzikas festivāls, Siguldā – opermūzikas svētki. Jelgavā, šķiet, būtu lietderīgi attīstīt pūtēju orķestru plašākus pasākumus. Laba doma bija amatnieku dienas, taču tās ir jāorganizē citādāk. Iznīka Lielupes svētki. Jāatrod kaut kas raksturīgs Jelgavai, un varbūt nevajadzētu līdzekļus un pūles sadrumstalot sīkos pasākumos (nereti katrā atnāk pa desmit cilvēkiem), bet ieguldīt tādā projektā, uz ko skrietu daudzi no visām malām. Manuprāt, primitīva domāšana ir vēlme visu izdarīt tikai par budžeta līdzekļiem. Ir taču privātiestādes, kas spēj organizēt pasākumus, mazliet ieguldot no savas kabatas, piesaistot citus līdzekļu avotus, un beigās vēl nopelna.»
Kurloviča kungs piekrīt domai, ka jauniešu izklaides jomā Jelgavā «Tonuss» ir piemērs, ka var regulāri darboties bez līdzekļu piešķiršanas no citurienes. «Ja Jelgavā atveras naktsklubi, par to var priecāties,» saka Kurlovičs, «jo tie nodrošina izklaidi un arī masu mākslu zināmam patērētāju lokam, tādā veidā ļaujot pašvaldības kultūras iestādēm vairāk pūļu koncentrēt citai jomai.»
Jelgavā trūkst kaut kas tāds, kas spētu aizraut vidējo paaudzi. Lai gan tā patlaban ir viskūtrākā publika salīdzinājumā ar jauniešiem un pensionāriem. No otras puses – vismaksātspējīgākā publika.
Pašvaldības iestādēm G. Kurlovičs iesaka vairāk rūpēties par pasākumiem, kas sekmētu Jelgavas kultūrvidi. Nav jāizšķiež spēki nevērtīgā daudzveidībā, bet gan jākoncentrē uz kvalitatīvo un raksturīgo. Dobelei arī nav valsts vēriena pasākumu, taču tai ir saglabājusies spēcīga kultūrvide. Jelgavā tā jāattīsta. Mazie pasākumi, pulciņi, studijas, ja tās atmaksājas, varētu pāriet privātās rokās, ļaujot kultūras namam koncentrēties uz skaitliski mazākām bet efektīvākām lietām.
Kas attiecas uz augsto, elitāro mākslu, tā vienmēr tikusi dotēta. To uzturējis mecenātisms, ziedojumi, taču to nekad neuztur tauta par saviem nodokļiem caur budžetu. Arī Jelgavā elitārās mākslas veidotājiem ir jāmeklē sev mecenāti.
Strīdi pieklusuši, kultūras dzīves organizatori pašlaik rosās, lai padarītu jelgavniekiem daudzveidīgākus Ziemassvētkus, cenšas no domes izlūgties lielāku budžeta daļu kultūrai un kaļ plānus nākotnei. Nākamgad taču Jelgavā būs dziesmu svētki un vēl daudzi citi sevišķi nozīmīgi pasākumi, kas prasīs papildu pūles un tēriņus.
Kaut nu mūsu kultūras organizatoriem pietiktu elastīguma un atjautības jau tuvākajā laikā apgūt vadīšanas mākslu, lai neiznāktu: «Gribējām, kā labāk, bet iznāca kā vienmēr».
