1957. gada vasaras nogalē kopā ar vecākiem dzīvoju Carnikavas tā dēvētajā dzelzceļnieku 31. kilometra kazarmā.
1957. gada vasaras nogalē kopā ar vecākiem dzīvoju Carnikavas tā dēvētajā dzelzceļnieku 31. kilometra kazarmā. Mans tēvs tolaik bija ceļa meistars iecirknī no Ziemeļblāzmas stacijas līdz Skultei. Es, skolniekpuika būdams, piepelnījos, «staipot» dzelzceļa mērniecības lentu.
Saulkrastu stacijā darbojās dzelzceļa medpunkts, ko vadīja vecāks vīrs, feldšeris Zvagulis (viņa meita tolaik bija pazīstama operdziedātāja). Mans tēvs ar Zvaguli bija pazīstams jau no Pirmā pasaules kara gadiem, kad abas ģimenes bija dzīvojušas kopā evakuācijā – Smoļenskā un Brjanskā. Turpat kaimiņos mituši arī Odiņi (vēlāk pedagogi Jelgavā) un vectēva darbabiedrs no Krustpils – Pūga, kas, kā stāstīja tēvs, esot bijis Borisa Pugo vectēvs.
Tovasar Saulkrastos dzīvoja no izsūtījuma atgriezies ģenerālis Balodis, kas arī kopš Pirmā pasaules kara labi pazina Zvaguli. Tas bija iesākums operācijai «Gulšņi ģenerālim». Dzelzceļa gulšņi ir labs materiāls pagraba un pirtiņas būvei, bet bojātie labi noder kā kurināmais. Dzelzceļnieki par nieka samaksu lietotos gulšņus varēja nopirkt. Par to izlietošanu atbildīgs bija ceļa meistars. Kādiem nolūkiem gulšņus izmantoja ģenerālis Balodis, nudien nezinu, taču operācija gāja vaļā, par spīti tam, ka privātai un turklāt vēl tikko no izsūtījuma atbraukušai personai pārdot tos nu nekādi nedrīkstēja. Ja būtu pieķerti, mans tēvs zaudētu darbu. Gulšņus uz sava vārda pirka Zvagulis un aizgādāja uz ģenerāļa mājiņu. Šā pasākuma «rīkotāji» tika uzaicināti uz vakariņām. Torīt tēvs man pieteica pēc darba nebraukt mājās, bet gaidīt viņu Saulkrastu stacijā, lai kopā ietu ciemos.
Pievakarē sākās negaiss, un tēvu gaidīt iznāca ilgi. Mani ietērpa armijas apmetnī ar lielu kapuci, un tad sākām lāčot pāri lielajām peļķēm. Apkārt neskatījos, tāpēc tagad parādīt ceļu un gājiena mērķi laikam vis nevarētu. Pēc brīža apstājāmies pie kādas sētiņas un tēvs sacīja: «Mēs apciemosim vēsturisku personu. Tas būs ģenerālis Balodis.» Sīkāk skaidrot tēvam nevajadzēja, jo mums mājās bija Latvijas armijas vēsture. Lai arī bez sākuma un beigām, taču ģenerāļa Baloža bildes tur bija – stalts vīrietis ar daudziem ordeņiem rotātām krūtīm. Taču durvis mums atvēra kāds vienkāršs večukiņš, nu gluži kā mans Zemgales lauku vectētiņš… «Ak jaunskungs arī…» bija viņa pirmie vārdi. Ar to nopratu, ka mana parādīšanās nebija «gulšņu operācijas» nobeiguma plānā.
Pie galda sēšanās aizkavējās, jo ģenerāliene cepa man pankūkas. Lielajiem smaržoja karbonāde un zaigoja no pudeles karafītē ielietais šņabis. Līdz ar pankūkām galdā tika celta ievārījuma burka, un vakariņas sākās.
Vecie vīri viens otru uzrunāja vārdā, tomēr Balodi tēvs sauca par ģenerāļa kungu un viņš tēvu: «Jūs, Cīruļa kungs…» Tas man bija kas nedzirdēts, jo visapkārt taču mita «biedri». Un dzelzceļā vispār runāja tikai krieviski. Tiesa gan, tēvu sauca nevis par «tovarišču», bet Rūdolfu Jurjeviču.
Mani interesēja, par ko tie vīri runā, taču ģenerāliene nelikās mierā ar jautājumiem, ko dara māmiņa un vecvecāki, kā iet skolā. Pa starpām tomēr dzirdēju šo to no vīru sarunas, un, manuprāt, tā vairāk grozījās ap viņu jaunības laikiem. Par politiku tur spriests netika.
Mājup atgriezāmies ar pēdējo nakts vilcienu. Uz mātes jautājumu, kā tad ciemos klājies, tēva pirmie vārdi bija: «Mūsu dēls izēda pusi no lielās zemeņu burkas uz ģenerālienes galda!» Un es saņēmu brāzienu ar pamācību, ka ciemos tik ēdelīgs nedrīkst būt.
1965. gadā, kad mācījos sporta augstskolā un dzīvojām Olainē, kādu vakaru tēvs sacīja, ka esot zvanījis Zvagulis no Saulkrastiem ar ziņu, ka miris ģenerālis Balodis. Avīzēs par to nebija ne vārda, tikai puiši institūtā pēc pāris dienām zināja – Amerikas latviešu radio esot ziņojis…
