Deins Jo, Kristofers, Dzejnieks vai vienkārši Māris Bundzēns. Dzeju rakstīt sācis pirms kādiem gadiem septiņiem, kad, braucot pie vecmāmiņas, sacerējis savu pirmo dzejoli par Ziemasveci.
Deins Jo, Kristofers, Dzejnieks vai vienkārši Māris Bundzēns. Dzeju rakstīt sācis pirms kādiem gadiem septiņiem, kad, braucot pie vecmāmiņas, sacerējis savu pirmo dzejoli par Ziemasveci. Patiesībā pirms tam viņam bijuši daži nenozīmīgi dzejolīši. Viens no tiem esot bijis veltīts mammai. Tagad viņam ir aptuveni 60 dzejas burtnīcu.
Par Kristoferu daudz runā.
Inese
Viņš ir viens no lielākajiem Jelgavas dīvaiņiem, ko pazīstu. Cilvēks ar savu dzejas stilu, kas izkopts līdz meistarībai. Viņu nevar sajaukt ar kādu citu. Jau no sākta gala viņam viss ticis pierakstīts. Tas jau ir hroniski. Viņš to vienkārši vairs nevar nedarīt. Dzejā viņš ieliek visu savu dzīvi, to pat zināmā mērā varētu uzskatīt par hroniku, jo tajā atspoguļojas patiesi notikumi. Viņa dzeja ir lakoniska, varētu pat teikt – nedaudz ekspresionistiska.
Kristofers ir dzejnieks daudzveidīgās nozīmēs. Ļoti emocionāls, lai gan ar dzejniekiem jau nekad neko nevar saprast. Vēl viņš ir industrijas celmlauzis. Viņam ir lielākā industriālās mūzikas kolekcija Jelgavā. Un viņa dzeja ir jālasa, klausoties šo mūziku un dzerot tēju. Viņš un viņa dzeja nav iedomājama bez industrijas. Es viņu dziļi cienu.
Aija
Viss sākās ar dzeju. Bija pat mīts par viņu un viņa dzeju. Man viņa dzeja bija kaut kas jauns. Tas bija atklājums. Kristofera dzejā valda haoss. Gluži tāpat kā industrijā. Tur var atrast visu. Katru reizi, lasot vienu un to pašu dzejoli, tu atklāj ko jaunu.
Teikt to, ka viņš ir spilgta personība, būtu banāli. Viņš ir radījis sev pasauli, kurā viņš gribētu dzīvot. Kristofers ir ļoti jūtīgs, viegli aizvainojams un pat neparedzams. Viņš ir pašreizējais mirklis.
Man šķiet, viņam piestāv melnbaltas fotogrāfijas.
Mārtiņš
Ar Dzejnieku mani iepazīstināja Inese. Viņš likās interesants un noslēpumains. Sākumā pat nezināju, kā pret viņu izturēties.
Dzejnieks ļoti atšķiras no pārējiem. Iespējams, ar savu skatienu. Viņam ir tāds dzīvīgs skatiens. Šķiet, viņš atrodas kādā citā pasaulē. Bet patiesībā jau tā ir šī pati pasaule, tikai viņš to redz citādi. Tas spilgti izpaužas viņa uzskatos. Dzejniekam ir citāda vērtību skala. Viņš ievēro to, ko neredz citi, un tam, kas šķiet svarīgi citiem, viņš varbūt vispār nepievērš uzmanību. Viņš arī atstāj savas pēdas cilvēku domāšanā. Liek skatīt pasauli savādāk.
Dzeja. Man patīk viņa dzeja. Tajā ir viņa pasaules skatījums, viņa emocijas. Viņa dzeja ir viņa personība, viņa spogulis, to nekad nevarētu attiecināt uz kādu citu. Tā nav dzeja visiem, jo daudzi to nemaz nesaprot, un, ja arī viņš kādreiz kļūtu populārs, tad tikai noteiktās aprindās.
Manuprāt, viņš radoši uzlādē, iedvesmo, ir tāds kā ideju ģenerators. Ja viņš nebūtu cilvēks, viņš varētu būt komēta. Komēta deg, izstarojot gaismu, ar viņu ir tāpat. Tas, kas Dzejnieku kādreiz ir iepazinis, diez vai spēs viņu aizmirst.
Rimants
Ar Māri mani iepazīstināja kāds mans draugs. Es nokļuvu viņa dzīvoklītī un biju patīkami pārsteigts, jo Māra dzīvoklis bija tieši tāds, kāds man patīk. Tur viss bija tieši tik, cik vajadzīgs. Ne par daudz, ne par maz. Un tā mēs pamazām sākām biedroties. Viņš sāka izdot savas dzejoļu burtnīciņas, nesa tās man, un mēs kopā analizējām, apspriedām, filozofējām. Sapratu, ka viņš ir tas, kas var realizēt savas lielās idejas. Starp citu, grupai «Blink» ir viena dziesma ar Māra rakstītiem vārdiem.
Viņš ir ļoti pamatīga personība. Un viņš ir nesaprotams. Ar cilvēkiem parasti ir tā, ka viņi vai nu atmet visu nesaprotamo kā nevajadzīgu, vai arī dievina to, kaut vai tikai tāpēc, ka nesaprot. Šķiet, daudzi viņu varbūt paceļ augstāk, nekā viņš patiesībā ir, un patiesībā viņš ir parasts cilvēks ar savām labajām īpašībām un vājībām.
Viņš ir vienpatis. Dzīvo «pašsaudzējošu» dzīvi. Ja viņš pēkšņi jūt, ka kāds viņu traucē, viņš atbrīvojas no tā un paslēpjas. Viņam patīk slēpties.
Tagad jau ilgu laiku neesam viens otru redzējuši. Mēs spēlējam tādu sveicienu spēli – nododam viens otram sveicienus ar mūsu kopējo paziņu starpniecību. Taču, ja dzīve mūs sasviež kopā, mums ir diezgan pieklājīgas attiecības.
Gribu Mārim novēlēt, lai viņš nezaudē dzīvessparu un lai nekad negadās tā, ka viņš nolemj nedarīt.
Viktors
Kā ar Kristoferu iepazinos, neatceros. Tas bija ļoti sen. Toreiz mums bija tāds kopējs projekts – izdot avīzi, taču tas kā projekts arī palika. Nosaukums avīzei būtu bijis «Mirusī līgava». Tagad tā sauc Kristofera darbnīcu, kurā top izdotas viņa dzejas burtnīcas.
Kristofera spilgtākā iezīme ir viņa smaids – smaids līdz ausīm, vismaz visās situācijās, kas saistītas ar mani. Ik palaikam viņam rodas kāda ideja. Vairākas saliekot kopā, iznāk atkal jauns projekts.
Viņa dzeju es savā laikā iepazinu caur Rimantu, taču toreiz manī tā neraisīja nekādas īpašas emocijas. Varētu pat teikt – neinteresēja. Taču tagad ir nedaudz citādi. Kopš mēs strādājam kopā, esmu iesaistīts viņa dzejas tapšanā. Viņš konsultējas ar mani, kopā domājam par jaunās burtnīcas izskatu, par to, kad tā iznāks. Viņa dzejā līdz galam neesmu iedziļinājies vēl joprojām, jo katru burtnīcu redzu saraustītu, pa gabaliem.
Viņa dzeja top kaut kā iespaidā. Zinot, kas ar viņu noticis kādā konkrētā laikā, ir daudz vieglāk saprast, ko viņš domājis, radot burtnīcu.
Un vēl mums ir līdzīga muzikālā gaume. Kristofers ir aizrāvies ar industriju, es – ar ambienu.
Es novēlu viņam, lai viņš beidzot pamodina savu «Mirušo līgavu»!
Ģirts
Man vajadzēja tekstus grupai «Frontlains» un šķita, ka Kristofers varētu darīt ko lietas labā. Tā iepazināmies. Likās, ka mūsu intereses varētu būt līdzīgas. Tāda radniecīga dvēsele.
Viņš ir dzejnieks haotiķis un grafomāns – labākajā šā vārda nozīmē, ja tāda vispār var būt. Viņš ir avangardisks ar savu parakstu
Viņam, manuprāt, ir apbrīnojami vienkārša attieksme pret dzeju. Es to saku tāpēc, ka pats rakstu dzeju.
Visi viņa teksti ir slēpti un visiem nav saprotami. Katrs tos saprot citādi. Vieni saka – tie ir kaut kāda narkomāna murgi, citi, ka tie ir ģeniāli, vēl citi tos nesaprot.
Bet es viņu cienu ne jau viņa tekstu, bet personības dēļ.
Mums abiem ir kopējs projekts L – 216 (līgums – 216) – radīt mūziku viņa dzejas krājumam «Mozaīkas».
Būtībā viņš ir ļoti noslēgts radījums. Un nesaprotams.
Guntis
Es ar viņu iepazinos «Dadzī». Viņš vienkārši pienāca man klāt un teica, ka izdošot manu dzejoļu krājumu. Un tā arī izdarīja. Laika gaitā sāku iepazīties ar viņa daiļradi. Taču nekāds īpašais priekšstats man nav radies. Es vienkārši viņa dzeju nesaprotu. Ja nu vienīgi tikai tad, kad man iepriekš tiek paskaidrots, kas tur ir domāts. Viņš dzīvo citā dimensijā, un tas jau ir pavisam saprotami, ka viņu nesaprot.
Deins Jo ir mans pseidonīms. Deins – vārds, Jo – uzvārds. Ēģiptiešiem vārds «Dievs» tulkojas kā «Jo»… Bet tagad vairs neesmu Dievs. Šobrīd esmu Kristofers. Tā mana māsa izdomāja.
Par dzeju… Es pats esmu dzeja.
No vienas puses tas ir milzīgs darbs, no otras – es pats. Dzejas rakstīšana ir vienīgā manas dzīves jēga. Es neko citu neprotu. Pat dzīvot neprotu. Un īstenībā dzeju rakstīt es arī nemaz neprotu. Tas ir kā garīgā masturbēšana…
Visas manas dzejas ir meditācijas.
Vai tu zini, kas sāp vairāk par sāpēm?
Nolaidies zemāk par elli.
Tas ir mans mērķis – nolaisties zemāk par elli, zemāk par nāvi.
