Jau atkal šis likteņa rokas organizētais, negaidītais, netīkamais, bet katram krietnam cilvēkam obligātais pasākums ir klāt. Bēres. Decembris.
Jau atkal šis likteņa rokas organizētais, negaidītais, netīkamais, bet katram krietnam cilvēkam obligātais pasākums ir klāt.
Bēres. Decembris. Baložu kapi. Tuvinieki, radi, draugi, kolēģi – visi noliektām galvām atdodam godu aizgājējam. Sēru ceremoniju vada Ivars Stankevičs. Dara to svinīgi, iejūtīgi – profesionāli.
Vīri iznes šķirstu no kapličas, un sēru procesija lēni dodas kapu kalniņa virzienā. Virs tikko raktā kapiņa dzeltenajām smiltīm no dēļiem un brusiņām izveidota konstrukcija, uz kuras īsu brīdi novietojams zārks. Dēļi piemirkuši, pelēki, zaraini. Vārdu sakot, – ne pirmā svaiguma. Un, kad uz šīm sastatnēm uzkāpj seši raženi vīri ar visu nesamo, mana sirds pamirst – nu neizturēs taču, ielūzīs! Dēļi ieliecas, nokrakšķ, bet pilda savu pienākumu. Varbūt vainīga mana pārāk jūtīgā nervu sistēma, varbūt šis zārka novietošanas brīdis virs kapa man vienīgajam liekas ļoti atbildīgs? Taču nekādi nevaru saprast, kāpēc izaicināms liktenis, kāpēc nevar šos «skalus» aizstāt ar sausām brusiņām ar atbilstošām dimensijām un izturības rezervi. Vai tiešām esam jau tik nabagi, ka ekonomējam pat uz bēru drošības rēķina?
Tuvinieki atvadās, trīs saujas smilšu, un virs šķirsta uz mūžu sakļaujas Latvijas zemīte. Kapiņu aizber divi kapu strādnieki un vēl trīs bēru viesi. Kad atlikusi kopiņas izveidošana, viens no kapu strādniekiem klusi dod zīmi, ka darbu turpinās viens pats. Kamēr tiek apstrādāta katra no kopiņas piecām plaknēm un izveidots skuju klājums, paiet aptuveni desmit minūtes, pat vairāk. Sirmi vīri stāv kailām galvām, debesis bārsta sniegpārslas, aiz apkakles lien aukstums. Viens otrs no bēriniekiem rīt meklēs aspirīna tabletes, un es domāju, ka kapiņa izveidošanu daudz raitāk un ātrāk varētu veikt divi kapu strādnieki.
Kad zemes uzkalniņš jau tapis itin regulārs un līdzens, strādnieks ar lāpstas kātu kopiņas galvgaļa mīkstajā smiltī iespiež krusta zīmi. Protams, tur paliek arī elegants lāpstas plastmasas roktura nospiedums.
Nebūdams ticīgs cilvēks, varbūt īsti neizprotu šā rituāla simbolisko nozīmi, taču esmu pilnīgi pārliecināts, ka kapiņa «krustīšana» nav izdarāma ar netīru lāpstas kātu. Domāju – ja reiz ceremonijā tas paredzēts, krusta zīmes atveidojumu varētu izdarīt, lietojot īpaši izgatavotu koka šablonu. Šķiet, bēru ceremonijas vadītājam, nevis kapracim vairāk piedienētu šī pēdējās atdusas vietas svētīšana.
Bēres tuvojas nobeigumam. Tiek nolikti ziedi. Man šis mirklis bērēs būs patīkams, jo varēšu atbrīvoties no vainaga, ko nekustoties esmu turējis savu pusstundu. Vainags sver gandrīz desmit kilogramu, taču roka ir notirpusi, it kā tai būtu piekārts centners. Paskatos apkārt un redzu, ka savus skuju un ziedu nesamos pacietīgi tur pat vecāki kungi. Varbūt atkal kaut ko neizprotu, taču atminos, kā vienā otrā Rietumu filmā esmu vērojis bēres «tur». Tajās vainagi ceremonijas laikā tiek novietoti uz ļoti vienkāršiem metāla stiepļu trijkājiem, un bērinieki var neapgrūtināti nodoties garīgai meditācijai, nevis izmisīgi gaidīt nobeigumu. Arī «goda kārta» tiktu pasargāta no egļu sveķu un alumīnija stieples atstātiem traipiem.
Runā, nāve esot viena no tām nedaudzajām lietām, no kurām nevarot izvairīties. Un tas nozīmē, ka mums reižu reizēm vajadzēs tikties Bērzos, Baložos vai Zanderos, lai kādam palīdzētu veikt pēdējo ceļu. Protams, kad pats būšu «gaviļnieka» kārtā, viss iepriekš teiktais nebūs svarīgs.
