Pēdējā laikā daudzi jelgavnieki, kuru mājā uzstādīts siltumenerģijas skaitītājs, ir prasījuši izskaidrot, kāpēc viņiem jāmaksā ne tikai saskaņā ar skaitītāja rādītājiem, bet vēl 50 procentu no ekonomijas.
Pēdējā laikā daudzi jelgavnieki, kuru mājā uzstādīts siltumenerģijas skaitītājs, ir prasījuši izskaidrot, kāpēc viņiem jāmaksā ne tikai saskaņā ar skaitītāja rādītājiem, bet vēl 50 procentu no ekonomijas. Lai iedzīvotāji labāk izprastu manu attieksmi pret jebkura, arī šā jautājuma risinājumiem, nolēmu sniegt atbildi ar skaidrojoša raksta palīdzību.
Vieni tērē, visi maksā
Mana attieksme pret jebkuru jautājumu, arī pret pakalpojuma samaksu, ir šāda – par konkrēto pakalpojumu jāmaksā tikai šā pakalpojuma saņēmējiem. Tātad, ja kāds nepērk zivis, viņš nemaksā par zivju ražošanu, ja nepērk maizi, nemaksā par maizes ražošanu, ja nedzīvo daudzdzīvokļu mājā, neapmaksā šīs mājas jumta remontdarbus, ja nesaņem centralizēti ūdeni, nemaksā par tā ražošanu un piegādi, ja nesaņem centralizēti siltumu, neapmaksā siltuma ražošanu un piegādi. Šo paskaidrojumu sniedzu tikai tādēļ, lai saprastu, ka es uzskatu – centralizētās siltumapgādes izdevumi jāsedz tikai tiem, kas saņem šo siltumu. Citiem tur nav nekādas daļas. Kāpēc gan par pakalpojumu būtu jāmaksā arī tiem, kas to neizmanto? Šāda netaisnība daudzus gadus ir valdījusi attieksmē pret to trešdaļu jelgavnieku, kas siltumu nesaņem centralizēti, bet kuru līdzekļi ir tikuši izmantoti, lai segtu pārējo izdevumus. Ar to es domāju pilsētas budžeta izlietošanu centralizētas siltumapgādes kārtējo jautājumu risināšanā, piemēram, mazuta iepirkšanā. Tas ir, lai iepirktu mazutu tiem, kas saņem centralizēti siltumu, izmanto visu jelgavnieku līdzekļus. Ja, beidzoties apkures sezonai, siltuma patērētāji šo naudu atdotu budžetā atpakaļ, varētu piekrist šādam risinājumam. Tad šos līdzekļus varētu novirzīt to jautājumu risināšanai, kas skar visus nodokļu maksātājus, piemēram, izglītībai, sociālai palīdzībai.
Skaitītāja uzstādīšanas izmaksas jāsedz īrniekiem
Tāda vasarā bija mana pieeja jautājumam par siltummezglu izbūves finansēšanu. Neuzskatīju, ka šie darbi ir jāapmaksā tiem, kuri šos siltummezglus neizmantos. Izmaksas jāsedz tikai attiecīgās mājas iedzīvotājiem. Pēc sagatavošanas darbiem (piemēram, bija jāsaskaņo, ka Valsts kase piekritīs pašvaldībai dot kredītu, uz cik ilgu laiku, ar kādiem procentiem utt.) vērsos domē ar lēmumprojektiem.
Dome akceptēja kredīta ņemšanu, lai pašvaldības dzīvojamās ēkās varētu būvēt siltummezglus. Savukārt siltummezglu iegādei un uzstādīšanai izmantotās naudas atmaksāšanu iedzīvotājiem dome noteica šādi:
1. Ls 0,02 par kvadrātmetru dzīvokļa lietderīgās palatības;
2. 50% no siltuma ekonomijas, kas ir starpība no domes noteiktā tarifa (Ls 0,495) un faktiski uzskaitītā.
Viena vārda dēļ
Kā jau bieži gadās, arī šoreiz neiztika bez kļūdas: lēmumprojektā pazuda viens vārds un līdz ar to punktā par kredīta atmaksu bija šāds teksts: «Apmaksa tiek veikta, beidzoties apkures sezonai, kad ekonomija tiek noteikta kā vidējais rādītājs apkures sezonas laikā. Maksājums tiek veikts katru mēnesi.» Manis piedāvātajā lēmumprojekta variantā bija šāds, godīgi sakot, neveikls formulējums: «Galīgā apmaksa tiek…» Biju gan domājis pārrēķina veikšanu pēc sezonas un maksājumu veikšanu ik mēnesi. Vēlāk dome izdarīja labojumu, un lēmumā ir palicis tikai teksts par ikmēneša maksājumiem.
Kāpēc šādi finansējuma avoti?
Piedāvāju apskatīt šādu piemēru.
Māja A – vispār nesaņem centralizēto siltumu. Tās iedzīvotāji ne tiešā, ne netiešā (pilsētas budžets – visu nodokļu maksātāju nauda) veidā neapmaksā siltummezglu izbūvi. Paši rūpējas par siltumu savos dzīvokļos.
Māja B – saņem centralizēto siltumu, bet tajā nav iebūvēts siltummezgls, nav arī siltumskaitītāja. Tās iedzīvotāji ne tiešā, ne netiešā veidā neapmaksā siltummezglu izbūvi. Par siltumu savos dzīvokļos maksā noteikto tarifu Ls 0,495/m2.
Māja C – saņem centralizēto siltumu, ir siltumskaitītājs. Tās iedzīvotāji ne tiešā, ne netiešā veidā neapmaksā siltummezglu izbūvi. Par siltumu savos dzīvokļos maksā noteikto gigakalorijas tarifu (Ls 19,04/Gkal).
Māja D – saņem centralizēto siltumu, ir siltummezgls. Tās iedzīvotāji apmaksā siltummezglu izbūvi. Par siltumu savos dzīvokļos maksā noteikto gigakalorijas tarifu (Ls 19,04/Gkal), bet, sedzot siltummezglu izbūvē ieguldītos līdzekļus, maksā Ls 0,02/m2, kā arī 50% no siltuma ekonomijas, kas ir starpība no domes noteiktā tarifa (Ls 0,495) un faktiski uzskaitītā.
Māja F – saņem centralizēto siltumu, ir siltummezgls. Tās iedzīvotāji apmaksā siltummezglu izbūvi. Par siltumu savos dzīvokļos maksā noteikto gigakalorijas tarifu ( Ls 19,04/ Gkal), bet, sedzot siltummezglu izbūvē ieguldītos līdzekļus, maksā Ls 0,02/m2, kā arī 50% no siltuma ekonomijas, kas ir starpība no domes noteiktā tarifa (Ls 0,495) un faktiski uzskaitītā.
Kā redzams no piemēra, par siltummezglu uzbūvi maksā tikai to māju iedzīvotāji (D un F), kurās ir uzbūvēti siltummezgli. Bet tas vēl nav viss. Ir paredzēts arī tas, ka mājas D un F uzbūvēto siltummezglu izmaksas atšķiras, jo darbu apjoms parasti kaut nedaudz, bet atšķiras. Tapēc, lai mājas iedzīvotāji segtu tikai tajā uzstādītā siltummezgla izmaksas, namu pārvaldēm ir uzdots par katru māju ierīkot atsevišķu uzskaiti, lai neiznāktu tā, ka vienas mājas iedzīvotāji ekonomēs (piemēram, D) un tādējādi atmaksās otrā mājā (piemēram, F) uzstādītā siltummezgla izmaksas. Atšķirība ir tā, ka tās mājas iedzīvotāji, kas vairāk ekonomēs, ātrāk atmaksās savas mājas siltummezglā ieguldītos līdzekļus un pēc pilnas celtniecības montāžas darbu (CMD) segšanas varēs visu ietaupīto paturēt sev, kamēr blakusmājas iedzīvotāji vēl turpinās maksāt. Bet arī viņiem nebūs jāmaksā bezgalīgi, jo CMD izmaksas jāsedz līdz 2000. gada 24. decembrim. Tātad pēc apkures sezonas tiks izvērtētas summas, kas par katru māju ienāk, un varēs lemt, ko darīt tālāk. Analizējot pagājušā gada siltumekonomiju, tajās mājās, kur uzstādīti siltummezgli, un rēķinoties, ka tur vidējais tarifs bija Ls 0,39, iznāk, ka ar Ls 0,02 un 50% ekonomiju izdevumi atmaksājas vidēji nedaudz ātrāk kā trijos gados.
Varbūt varēja vienkāršāk segt izdevumus?
Šis risinājums izskatās nedaudz sarežģīti, bet es vēlējos piedāvāt katras mājas iedzīvotājiem iespēju lemt par savu maciņu, nevis rīkoties visiem vienādi. Uzskatu, ka kaimiņus atšķirībā no radiem var izvēlēties. Un būs jāizvēlas, jo Rīgas kungi jeb valsts vai nu pati, vai ar likumu palīdzību uzdodot pašvaldībam, liks «atprečot» valsts «gaišāko galvu» izdomātos sertifikātus, un to var panākt ar māju privatizāciju. Protams, pašvaldībā strādājošiem šis variants arī pārāk nepatīk, jo uzliek daudz papildu pienākumu, arī godīgi izskaidrot šā lēmuma būtību un precīzi veikt maksājumus un to uzskaiti, jo domāju, ka mājas vecākais drīkst (namu pārvalžu vadītājiem savukārt ir pienākums sniegt informāciju) uzzināt par maksājumu summām savā mājā.
Cits risinājuma variants bija šāds – visiem pilsētā noteikt Ls 0,495 par kvadrātmetru neatkarīgi no tā, vai mājā ir siltummezgls vai nav, un tikai tad, kad starpība starp skaitītāja rādītājiem un reāli patērēto būtu segusi siltummezglu izmaksas, ļaut uzskaitīt un samaksāt siltuma patēriņu pēc reāli patērētā. Tad kārtējo reizi visi būtu vienādi atbildīgi vai bezatbildīgi. Senais teiciens «Katrs pats savas laimes kalējs» ir jāiedzīvina. Tad ļaudis sāks ātrāk apzināties, ka pašiem jādomā par savu dzīvi, ka valstij un pašvaldībām jāsniedz palīdzība tikai tiem, kas vēl vai vairs nespēj parūpēties par sevi. Pārējiem pašiem sava laime jāsāk kalt, un, godīgi sakot, to jau vajadzēja darīt aizvakar, nevis sākt no šodienas.
P.S. Pašvaldība sagādāja līdzekļus, lai mājās uzstādītu siltummezglus (protams, žēl, ka pagaidām ne visās), pašiem iedzīvotājiem neieguldot ne santīma, bet dodot iespēju tikai ar ekonomiju tos atmaksāt. Uzskatu, ka apzinīgākā jelgavnieku daļa izmantos šo iespēju – segt ieguldījumus, maksājot mazāk nekā Ls 0,495. Jāpiebilst, ka pašvaldība uzņēmās ne tikai sākotnējo darbu apmaksu, bet segs arī kredīta procentus.
