Abiem puišiem tūlīt pat pielipa Lindas satraukums.
(Turpinājums. Sākums 10., 17., 24., 31. jūlija, 7., 14., 22. augusta, 1., 6., 11., 18., 25. septembra, 2., 9., 16., 23., 30. oktobra, 6., 13., 27. novembra, 4., 11. decembra «Lācēna stūrī».)
Abiem puišiem tūlīt pat pielipa Lindas satraukums.
Vēstule? Nu, ver taču vaļā! Ko tu gaidi? Gatis metās pie Lindas, cerēdams atņemt vēstuli, taču Linda to neatdeva.
Cik vien ātri iespējams atplēsusi, meitene izņēma no tās baltu lapu. Viņa atvēra to vaļā un lasīja ar lieliem burtiem uzrakstītos teikumus:
«Sveiki, tīņi! Jūs ar savu dziesmu esat iekļuvuši finālā.
Žūrija»
Tik īsi un vienkārši, tomēr tik jauki. Linda apķērās ap kaklu blakus sēdošajam Gatim un uzspieda viņam uz vaiga mīļu buču. Super! Mēs esam tikuši finālā!
Citreiz Raivis noteikti būtu kaut ko pateicis par Lindas uzvedību, bet tagad viņš tikai stāvēja un skatījās. Viņi bija tikuši finālā! Paņēmis vēstuli, viņš to vēlreiz izlasīja.
Mums tas jāpaziņo Arvim! pēc lielajiem priekiem pirmais atguvās Gatis. Viņi devās lejā un, pa ceļam satikuši Eviju, pastāstīja jaunumus arī viņai. Evija visus trīs sirsnīgi apsveica un ieteica to nosvinēt.
Bet mēs gribējām piezvanīt Arvim un nosvinēt kopā ar viņu, nedroši teica Raivis.
Ā, jūs negribat, lai mēs jums maisāmies pa kājām, iesmējās Evija. Raivis gribēja kaut ko iebilst, bet viņa neļāva: Nu tad izpriecājieties vieni paši, un vakarā mēs varēsim nosvinēt kopā. Labi?
Norunāts! starodama atbildēja Linda.
Evija devās uz virtuvi, bet pārējie piegāja pie telefona, un Gatis uzgrieza Arvja telefona numuru. Atbildēja Arvis.
Čau, Arvi! teica Gatis.
Sveiki! Es tikko gatavojos iet pie jums, viņš sacīja.
Ļoti forši! Nāc, cik ātri vien vari, bet to, kas man tev sakāms, es tomēr teikšu tūlīt, atbildēja puisis.
Izklausās šausmīgi nopietni.
Paskatījies uz Lindu un Raivi, viņš pasmaidīja un teica: Mēs tikko saņēmām vēstuli. Esam tikuši finālā!
(Turpmāk vēl.)
