Par veterinārārstu Kozindu ģimeni mūs rakstīt rosināja kāda lasītāja, kas bija bezgala pateicīga par Oskara Kozindas lieliski izdarīto acu operāciju viņas sunim.
Par veterinārārstu Kozindu ģimeni mūs rakstīt rosināja kāda lasītāja, kas bija bezgala pateicīga par Oskara Kozindas lieliski izdarīto acu operāciju viņas sunim.
Pirmā tikšanās
Kamilla un Oskars Kozindas satikušies Jelgavā. Viņš Rīgā uz akmeņiem un bruģa audzis, viņa jelgavniece. Oskars beidzis Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultāti. Kamilla strādājusi Valsts veterinārajā laboratorijā, kur Oskars viņu pavisam nejauši ieraudzījis, un viņi iepatikušies viens otram. Gadiem ritot, Oskars specializējies mazo dzīvnieku ķirurģijā un ortopēdijā, kļuvis par Veterinārmedicīnas fakultātes klīnikas ķirurģijas nodaļas vadītāju. Jau vairākus gadus klīnikā Oskaram blakus strādā Kamilla, viņas darbs saistīts ar dzīvnieku laboratorisku izmeklēšanu.
Sev gribētu zilu kaķi
Oskaru satiekam operāciju zālē. Viņš noliecies pār suņuku un uzliek tā brūcēm šuves.
Tas bija nelaimes gadījums Bauskas rajonā saimnieks medībās nejauši sašāva pats savu suni īru terjeru. Bija pamatīgi sadragāts lāpstiņas kauls, vajadzēja amputēt priekškāju, pēc operācijas stāsta Oskars.
Kozindu ģimenei patīk dzīvnieki, pašiem mājās ir divi suņi: ģimenes lielākais luteklis franču buldogs Ikars, kura uzticīgā un gādīgā saimniece ir Kamilla, kā arī ķēdes suns Džimis, tā aizbildnis savukārt ir Oskars.
Džimis izvēlējās Oskaru, nevis otrādi. Kad tirgū gājām gar kucēniem, viens no tiem skrēja līdzi Oskaram. Suņuks izskatījās tik ļoti noskumis, ka mēs viņu nopirkām. Kaķa gan mums nav, stāsta Kamilla, bet vīrs piebilst:
Es gan gribētu īpašu kaķi tumši zilu ar dzeltenām acīm.
Brīnumdakteris
Oskars un Kamilla ir gandarīti savā profesijas izvēlē.
Veterinārārsta darbs ir interesants. Par dzīvnieku pašsajūtu ir jāuztraucas tāpat kā par cilvēku veselību. Oskars arī naktīs tiek rauts ārā no gultas, jo steidzami jābrauc. Tas ir mūsu aicinājums, saka Kamilla. Arī Oskars atzīst, ka darbs viņam ir pa prātam. Kabinetā pie sienas redzamas vairākas izārstēto dzīvnieku fotogrāfijas.
Šim dogam bija kaulaudu audzējs, un vienīgais, ko varēju līdzēt, bija priekškājas amputācija. Sākumā saimnieki tam nepiekrita un brauca meklēt kādu «brīnumdakteri», kas suni izārstētu bez kājas amputācijas. Nepagāja ne mēnesis, kad saimnieks ar suni bija atpakaļ un piekrita amputēšanai. Pēc kāda laika saņēmu pateicības vēstuli no doga saimniekiem un krāsainu foto, kurā iemūžināts suns savu septiņu gadu jubilejā ar torti un septiņām svecītēm, stāsta Oskars.
Pateicīgais pacients
Regulāri «atskaitās» vairāku kaķu īpašnieki, piemēram, par kaķi Brjūsu no Rīgas (rāda fotogrāfiju balts, pūkains un resns runcis), viņam urīnvadā bija sakrājušās smiltis. Tas kaķiem ir ļoti bīstami, tāpēc 24 stundu laikā resnulim bija jāsniedz palīdzība. Diennakts jau bija apkārt, kad kaķi pie manis atveda. Izredzes bija mazas, saimniece samierinājās, ka dzīvnieku labāk iemidzināt, klāsta Oskars.
Sarunu turpina Kamilla:
Kaķis tā skatījās uz Oskaru, ka viņš nespēja to iemidzināt. Mēģināja operēt varbūt izdodas? Dzīvnieks izdzīvoja. Līdzīgs gadījums bija ar kādu persiešu skaistuli, arī no Rīgas. Riskēja gan saimnieks, gan Oskars, un kaķis izdzīvoja, tā Kamilla.
Reiz atveda suni, kas mežā bija iekritis lamatās, turpina Kamilla. Viņš ilgi bija centies atbrīvot kāju no slazda. Pēc trim nedēļām suns atgriezās mājās, un saimnieki atveda viņu uz klīniku, jo kājiņa bija atmirusi. Dzīvnieks ar lūdzošām acīm uz mums skatījās un raudāja īstas asaras. Pēc kājas amputācijas suns Oskaram laizīja rokas.
Dīvainie atradumi
Oskara kabinetā skapī var apskatīt priekšmetus, kas izņemti no dzīvnieku vēdera: mazas spēļu mantiņas, žiletes paciņa, adatas. Kādam sunim veiktas trīs operācijas, ikreiz no kuņģa kaut kas izņemts, pēdējoreiz tas bija numuriņš, ko govīm «šauj» ausīs. Kāds basets bija pamanījies apēst četras metāla bumbiņas. Oskara atbildībā uz operācijas galda gulējuši arī ļoti dārgi šķirnes suņi: bulterjeri, Neapoles mostifi, šarpejs (kas Latvijā ir Raimonda Paula meitai), ekspremjera Andra Šķēles kaukāzietis, Vasilija Meļņika suns un citi.
Gadās arī tā
Veterinārārsti teic, ka tagad ļaudis sākuši apzināties, ka arī dzīvnieks prasa ne mazums uzmanības un pūļu.
Agrāk izdarījām divas trīs operācijas dienā, tagad dzīvnieku skaits ir sarucis, līdz ar to arī darba mazāk, saka Oskars.
Bet tik un tā Oskars par darba trūkumu sūdzēties nevar, jo gadu gaitā iemantojis gan jelgavnieku, gan Latvijā plaši pazīstamu cilvēku uzticību. Kamilla un Oskars atzīst, ka suņi pret viņiem nav agresīvi, jo viņi tos respektē. Vienu reizi gan Oskars paša vainas dēļ pamatīgi sakosts. Dzīvnieks, atmostoties no anestēzijas, stipri iekampis dakterim rokā. Taču vairāk gan tas neesot noticis.
Nedāvini dzīvnieciņu!
Oskars savu pirmo operāciju veicis kaķim:
Biju jau ārsts, tikko sācis strādāt klīnikā ķirurģijas nodaļā. Pirmais pacients bija kaķis, viņam bija nabas trūce. Toreiz slapju pieri dzīvnieku operēju gandrīz stundu, tagad ar to tieku galā desmit minūtēs, ar smaidu atceras Oskars.
Ļoti svarīgi ir apzināties, ka suni vai kaķi nevar dāvināt. Dzīvniekam saimnieks (un otrādi) ir jāizvēlas pašam. Ļoti bieži mēdz būt, ka dzīvniekam ar jauno saimnieku nav saskaņas un no mīluļa ir jāšķiras.
Neatbalstu suņu turēšanu šaurā dzīvoklītī. Dienā viņš paliek viens, to pārdzīvo. Dzīvoklī suni var turēt tikai tad, ja visu dienu ar viņu kāds darbojas, uzskata Kamilla.
Kaķi vai suni bieži iegādājas iegribas dēļ. Kas notiek ar šādiem dzīvniekiem, kad saimniekam tie apnīk? Tas redzams vārtrūmēs, ielās, pie atkritumu konteineriem.
Mainīties vai pastāvēt?
Cilvēkus varētu dalīt divās grupās: vieni ir tie, kas uzskata, ka dzīvniekiem jāizskatās kā īstiem šķirnes suņiem, ja vajag, arī bez astes un ausīm. Otri domā, ka tiem jābūt tādiem, kādus daba radījusi. Arī Kamillas un Oskara domas šajā jautājumā dalās.
Man ir negatīva attieksme gan pret ausu apgriešanu, gan astes ciršanu. Sunim jāizskatās dabīgam, saka Kamilla, bet sievai oponē Oskars:
Lai cik tas ir pretrunīgi, bet, ja man jāsalīdzina bokseris ar grieztām ausīm vai negrieztām es izvēlētos to, ar nogrieztām ausīm. Te ir arī pozitīvs moments garas, noļekušas ausis neveicina ausu vēdināšanos, rodas dažādi ausu iekaisumi, atzīst Oskars.
Aizstāvēs disertāciju
Oskars vairākkārt pieredzes apmaiņā bijis ārzemēs ASV, Vācijas, Dānijas un citās rietumvalstu klīnikās. Tur iemācījies strādāt ar kvalitatīviem un augstas klases instrumentiem un materiāliem. Tagad dakteri strādā ar pašu sarūpētiem materiāliem, un pakalpojumu cenrādis ir atkarīgs no dzīvnieka lieluma, slimības sarežģītības pakāpes, ārstēšanas laikā izmantoto līdzekļu daudzuma. Joprojām Oskars cītīgi mācās, lai drīzumā varētu aizstāvēt disertāciju, kas būs saistīta ar gūžas locītavas displāziju (iedzimta slimība, kas saistīta ar klibumu, lielo šķirņu suņiem), lai pēc tam studentiem varētu lasīt lekcijas.
Man patīk strādāt ar jauniešiem, jo pats savulaik biju students, ar viņiem cenšos saglabāt lietišķas attiecības. Jaunie mūs virza domāt plašāk, kādreiz pat iedzen strupceļā, un tad atbildes jāmeklē gudrās grāmatās, saka Oskars Kozinda.
Sapņi Vecgada vakarā
Sācies jauns gads. Lai arī par saviem sapņiem ļaudis nemēdz plaši runāt, ikkatrs sevī lolo cerību.
Pats svarīgākais nodoms ir pabeigt un sekmīgi aizstāvēt disertāciju, pēc tam varbūt mācīties tālāk, teic Oskars, bet Kamilla, jautāta par sapņiem un iecerēm, aizdomājas. Viņa cītīgi mācās angļu valodu, bet viņas domas aizķeras ikdienas darbos:
Vēlos, lai mēs vienmēr paliktu abi kopā un darītu to, kas patīk, tā Kamilla.
Mūsu saruna jau beidzas, kad atskan telefona zvans. Oskars paceļ klausuli:
Hallo, vai jūs par sašauto sunīti? Operācija noritēja veiksmīgi. Tagad viņš vēl guļ, bet rīt varat to saņemt.
