Kurš, kam un cik lielas Ziemassvētku atlaides piešķirs, ir atkarīgs tikai no katra konkrēta uzņēmēja vai iestādes.
Kurš, kam un cik lielas Ziemassvētku atlaides piešķirs, ir atkarīgs tikai no katra konkrēta uzņēmēja vai iestādes. Šajā ekonomisko attiecību sfērā, kurā vismaz reizi gadā varētu valdīt savstarpējas izpratnes un labestības, nevis saltu ekonomisko aprēķinu princips, jaukties netaisos.
Lai jau paliek izsalkušais pie tukšas bļodas un «sieva pie ratiem».
Savu «odiseju» par mūsu sakaru pakalpojumu monopola izrīcībām «ZZ» slejās jau rakstīju, taču nevaru iztikt bez turpinājuma.
Bija piektdiena, 19. decembris. Drudžains Ziemassvētku apsveikumu laiks. Neteikšu, ka tie pāris santīmu, kas bija paredzēti svētku atlaidēm, bija noteicošie, kas mani mudināja apsveikumus draugiem un paziņām nosūtīt tieši todien. Vienkārši bija pienācis pēdējais brīdis, kad ikdienas gaitās varēju izbrīvēt laiku šim darbiņam. Ar veselu paku iekšzemes un starptautisko sūtījumu pacietīgi sagaidīju savu kārtu galvenajā pastā. Nebija jau tā, ka svētku pastmarku iegādi būtu atstājis uz pēdējo brīdi. Taču visiem nepietika. Uz dažiem sūtījumiem laikus pirktās pastmarkas biju jau uzlīmējis, tomēr, nebūdams pārliecināts, vai to svars «izturēs kritēriju», nolēmu pārbaudīt. Tik tiešām dažām korespondencēm tas izrādījās par lielu, un, apmaksājis liekos izdevumus, palūdzu, lai pasta darbiniece pārbauda arī pārējo sūtījumu apmaksu. Uzmetusi savas daiļās acis sūtījumu pakai, viņa to nolika uz galda stūra.
30. decembrī ar gandarījumu atradu savā paskastītē uzaicinājumu uz pastu, tiesa gan, to rotāja uzraksts «Atkārtoti». Neatcerējos, ka tādu būtu saņēmis agrāk, tomēr, priecīgi pārlikdams, kurš no paziņām un ko man būs atsūtījis, devos uz pastu. Pēc ilgākas skaidrošanās un meklēšanas savu sūtījumu saņēmu paku nodaļā… divas paša sūtītas vēstules uz Dāniju. Neesot, lūk, pareizi apmaksāts. Divu santīmu atlaide ārzemju sūtījumiem darbojusies tikai līdz 14. decembrim. Ja es gribot, lai sūtījums turpinātu ceļu, esot jāsamaksā 40 santīmu soda nauda un iztrūkstošo pastmarku vērtība. Samaksāju. Neesmu «biezais», un arī puslats man ir vērtība, taču ne ar kādu materiālās vērtības mērauklu nevar novērtēt morālos zaudējumu. Daži sarakstes partneri manus Ziemassvētku sveicienus saņēma pēc Jaungada. Uz aploksnes atzīmēju iemeslu, bet diezin vai no tā kādam kļūs vieglāk. Arī «Latvijas pastam».
Jaunā gada pirmajās dienās gandrīz visos televīzijas kanālos rādīja senuzņemtu krievu filmu «Likteņa ironija jeb Vieglu garu». Šī izvēle lai paliek televīzijas darbinieku ziņā. Man to skatīties ir sen apnicis, tāpat kā «Latvijas pasta» paviršība un birokrātisms. Vieglu garu gan tam derēja uzmest, lai nedaudz atmiekšķētu ikdienas rutīnu, kuru tas nevar pārvarēt pat svētku reizē.
