Var jau, kā to esot aprakstījis Horācijs, sēdēt upes malā un bezgalīgi gaidīt, kamēr visi ūdeņi aizplūst.
Var jau, kā to esot aprakstījis Horācijs, sēdēt upes malā un bezgalīgi gaidīt, kamēr visi ūdeņi aizplūst. Un var domāt, ka politiķi ar administratīvi teritoriālo reformu taisa vētru ūdens glāzē vai nodarbojas ar matu skaldīšanu.
Pēc kārtas devītā īpašo uzdevumu ministra valsts reformu lietās Jāņa Krūmiņa mantoto nastu viņa priekšgājēji neauglīgi staipīja gan dažādos virzienos, gan laikā jau apaļus desmit gadus, bet vezums tā arī netika izkustējies no vietas. Tas liecina par valsts attieksmi pret savas teritorijas administrēšanas pilnveidošanu: reformas ieviešanas termiņi ik pa laikam tika nozīmēti citi: 1997., 2001. un beidzot – 2005. gads.
Pašreizējais ministrs, pieredzējis politiķis un vienlaikus (pretēji daudziem tagadējiem amata brāļiem) reālas rīcības cilvēks, nepilna gada laikā ar savu dienesta «Volvo» pa Latvijas pagastiem nobraukdams attālumu, kas līdzvērtīgs diviem pasaules apceļojumiem, skatīja šo bēdu ieleju pašās tās dzīlēs. Tur kā sūnciemi lielākoties knapi dzīvību velk 473 pagasti, 65 rajonu pilsētas, 7 novadi un 7 republikas pilsētu pašvaldības. 447 no tām saņem dotācijas no pašvaldību finansu izlīdzināšanas fonda (lasi: parazitē uz nedaudzo pelnošo pašvaldību kakla). 86 procentos pašvaldību joprojām nav savas teritorijas plānojuma, 262 pašvaldības neveic vienu no būtiskākajiem uzdevumiem – tajās nav sociālās palīdzības dienesta. 170 pašvaldībās iedzīvotāju skaits nesasniedz pat tūkstoti. Likumsakarīgi: jo mazāka pašvaldība, jo dārgāk izmaksā administratīvais aparāts. Tas ir, tur ne tikai «noēd» niecīgos ieņēmumus (no nodokļiem), bet vēl badīgi ķer un uzreiz «aparāta» algās notiesā katru drupaču no dažu pārtikušo pašvaldību (izlīdzināšanas fonda) galda.
Situācija Latvijā ir specifiska arī tādējādi, ka pusei valsts iedzīvotāju ir tikai viena – vietējā pašvaldība. Otrai pusei – gan vietējā, gan rajona pašvaldība. To var uzskatīt kā neuzticēšanos un nevienādu attieksmi pret pusi iedzīvotāju un lielāko daļu pašvaldību. Ļoti atšķirīgie pašvaldību lielumi rada iedzīvotājiem nevienlīdzīgas iespējas saņemt pakalpojumus.
Tāpēc Latvijā nepieciešams palielināt pašvaldību mērogus, vajadzīga reforma. To par valstiski svarīgu uzdevumu atzinām jau pirms desmit gadiem. Šajā laikā situācija kļuvusi vēl dramatiskāka: pašvaldību lielais vairums strādā vienai dienai, bez tālākas perspektīvas redzējuma, iedzīvotāji vēl mazāk nojauš, kas viņus sagaida nākotnē, jo administratīvi teritoriālā reforma kā sabojājies dators, kam trūkst profesionāla meistara, «uzkārusies». Vai drīzāk – ir bijis daudz politisku ambīciju, skatīti un noraidīti dažādi projekti, notikuši nemitīgi kompromisa meklējumi, ko vēl lielākā ķīselī vērš vilinājums piekļūt pie naudas regulēšanas kloķiem, sākot no vismazākajām pašvaldībām, beidzot ar valsts varas nesējiem «centrā»: dažviet valstī esot pašvaldības, kas faktiski pārvērstas par ģimenes uzņēmumiem.
Arī tagad nekas nav mainījies. Ja neskaita to, ka J.Krūmiņa pastiprinātā uzraudzībā beidzot valdībai iesniegti divi pašvaldību administratīvi teritoriālā iedalījuma projekti. (Viens no tiem paredz Latvijā nosacīti 102 novadu izveidi, otrs – 33 novadus.) Pirms tam bija satrauktas runas kuluāros un ārpus tiem: par «informācijas pāragru publiskošanu» ministrs saņēma premjera bārienu, Ventspils mērs A.Lembergs «Krūmiņa reformu» nodēvēja par malēnismu, Latvijā pirmās pagastu apvienības – Kandavas novada Padomes priekšsēdis D.Rozenfelds un viņa sekotāji slavē un sludina reformas drīzāku ieviešanu, Jelgavas mērs A.Rāviņš teic, ka mazliet jāpadomā, jākonsultējas, lai nepārsteigtos, tomēr kopumā viņš sliecoties domāt, ka reforma jāuzsāk ātrāk…
Viedokļi – atšķirīgi, bet skaidrības nav daudz. Ministru kabinets, neuzņemdamies risku, pasludinājis minētās reformas projektu publisku apspriešanu, kuras rezultātus izskatīšot valdības sēdē maija vidū.
Ministra Krūmiņa arguments par nepieciešamību ieviest reformu: «katra nokavētā diena nes reālus zaudējumus». Jau tā novilcināti daudzi gadi. Jārīkojas. Jo saglabājies okupācijas perioda teritoriālais dalījums traucē demokrātiskumu, netiek pildītas daudzas pašvaldību funkcijas un iedzīvotājiem nav nodrošināti kvalitatīvi pakalpojumi, sīkajām teritorijām ir grūti piesaistīt investīcijas, tiek neracionāli izlietoti budžeta līdzekļi.
Iespējams, nākotnē reformu vajadzēs pilnveidot, bet tas ir dabiski. Austrālijā un Jaunzēlandē tā mokoši turpinās 20 gadu, Dānijā – 30, bet Zviedrijā – jau pusi gadsimta. Un nekur tas nenotiek pilnīgi brīvprātīgi. Arī Latvijā tas nebūs vienas dienas process. Bet – jāsper pirmais solis. Lai to spertu, beidzot ir izstrādāti konkrēti jauno pašvaldību teritoriju – novadu – veidošanas kritēriji: pašvaldībā jābūt vismaz 5000 iedzīvotājiem; jāveido attīstības centri, kuros ir vismaz 2000 – 2500 iedzīvotāju; jābūt uz administratīvo centru virzītam ceļu tīklam; attālumam no centra līdz pašvaldības robežai jābūt 30 km. Papildu kritērijs – individuālā analīze.
Reformu nevarēs uzskatīt par ieviestu no pasludināšanas brīža, jo valdībai vienlaikus jāiedarbina vairākas atbalsta programmas: reformas tiešo izdevumu segšana, ceļu sakārtošana un attīstība, pašvaldību vienotās informācijas sistēmu izveide, pašvaldību attīstības plānošanas veicināšana un sabiedrisko attiecību programma. Tas prasa laiku un politisku izlēmību. Ja turpināsim mīņāties un neko nedarīt, attīstīto Eiropas valstu pašreizējo līmeni varēsim sasniegt tikai pēc 44 gadiem. Ieilgušās reformas gatavošanas Gordija mezgls jāpārcērt. Ministrs Krūmiņš piedāvā divus reformas realizēšanas termiņus: pašreiz spēkā esošā likuma noteikto – līdz 2005. gadam vai paātrināto (grozot reformas likumu) – līdz 2002. gadam.
Ministra neatbildēts palika «Ziņu» uzdotais jautājums, vai valdība ir gatava reformas realizēšanai. Jācer, atbildi sniegs pati valdība maijā. Iedzīvotājiem beidzot jāprecizē telpa, kurā viņi dzīvo.
