Par latviešu strēlniekiem rakstīts daudz un pretrunīgi gan kā par Latvijas brīvības cīnītājiem, gan sarkanarmijas sākumu drosmīgākajiem karotājiem.
Par latviešu strēlniekiem rakstīts daudz un pretrunīgi gan kā par Latvijas brīvības cīnītājiem, gan sarkanarmijas sākumu drosmīgākajiem karotājiem. Taču vismaz divām pēdējām paaudzēm mūsu varoņu vārdi ir maz zināmi. Lasot Aleksandra Grīna un Aleksandra Čaka darbos minētos strēlnieku vārdus, burtojot pusdzisušos uzrakstus uz Brāļu kapos sarindotajām betona plāksnītēm, tikai retais zinās, kur katram no viņiem bijis kārts šūpulis. Tāpēc mēģināsim atcerēties savus novadniekus zemgaliešus, kas še dzimuši, reālskolā un ģimnāzijā gājuši, te, karā aiziedami, atstājuši vecāku mājas. Viņu varonības pārpilnais un trakoti īsais gājiens bija sākums tam garajam un grūtajam ceļam, kas veda uz jaunu valsti pasaules kartē Latviju.
«Pie pirmā vācu ierakuma,
Ko zālāji un sūna klāja,
Viens,
Iedams savām ķēdēm
priekšā,
Pie zemes Meldriņš,
rotnieks, guma.»
Tā rakstījis Aleksandrs Čaks savā «Slokas kaujā». Bet Edmunds Meldriņš ir dzimis Dobeles apriņķa Sīpeles pagastā «Baltrukšos» 1891. gadā. Mācījies Ūziņu pagastskolā, Mītavas reālskolā, sācis studēt ķīmiju Rīgas Politehniskajā institūtā, ko veselības dēļ nomainījis pret studijām Maskavas komercinstitūtā. Taču sākās Pirmais pasaules karš, un Edmunds Meldriņš brīvprātīgi aizgājis armijā. Latviešu strēlniekos viņš bijis no 1915. gada 15. septembra kā 3. Kurzemes strēlnieku bataljona pirmās rotas komandieris. Viņa pirmā un pēdējā kauja bija pie Slokas 22. oktobrī (pēc jaunā stila 4. novembrī). Ūdenī un dubļos līdz ceļiem kāvās strēlnieki un cieta lielus zaudējumus. Meldriņš gāja savas rotas priekšgalā, tika ievainots kājā, bet vēl deva komandas, bet tad ar lodi krūtīs apklusa uz mūžiem. Jaunais rotnieks ar lielu militāru godu apglabāts Brāļu kapos. Savā īsajā kara ceļā viņš bija paguvis iemantot visa pulka simpātijas, un viņu vienmēr atcerējās ar skumjām.
Taisnā ceļā no Mesinas ostas Itālijā uz Kijevas 3. praporščiku skolu devies tukumnieks Andrejs Krūmiņš, uzzinājis par Pirmā pasaules kara sākšanos. Itālijā viņš nonācis pēc Jelgavas ģimnāzijas beigšanas nolūkā divarpus gadus kuģot pasaules ūdeņos. No 1915. gada 15. decembra Krūmiņš bijis 1. Daugavgrīvas strēlnieku bataljona 1. rotas jaunākais virsnieks. Tobrīd rotu komandējis poručiks, vēlākais pulkvedis, Briedis. Andrejs Krūmiņš piederējis pie latviešu varoņcilts. «Tā varēja tikai varonis cīņā iet pār izpostītiem drāšu žogiem, (..) uz cīņu pret dzelzi un uguni, pret pārspēku.» Tā rakstīts strēlnieku vēstures dokumentos. Un tā arī bijis. 1916. gada 8. martā, pārņēmis no ievainotā Fridriha Brieža 1. rotas komandēšanu un pirmais izlēcis no ierakumiem, Andrejs Krūmiņš kritis ar ienaidnieka lodi krūtīs. Viņš apbedīts kādā no kaujas lauka uzkalniņiem kopā ar citiem kritušajiem.
Strēlnieku praporščiks Teodors Pīrāgs dzimis 1893. gada 28. novembrī Jelgavā. Gatavojies tautsaimniecības studijām un sabiedriskām aktivitātēm, taču kara ceļi viņu aizveduši uz Viļņas karaskolu, pēc tam uz 119. Kolivanas pulku, tad 1. Daugavgrīvas strēlnieku bataljona 2. rotu. 1915. 1916. gada ziemā komandējis rotas izlūkgrupu un nopelnījis Sv.Annas IV šķiras un Sv.Staņislava III šķiras ordeni. 1916. gada 8. martā, kad bija ievainots Fridrihs Briedis un kritis Andrejs Krūmiņš, Teodors Pīrāgs uzņēmies abu rotu komandēšanu. Ticis ievainots un vēl no nestuvēm devis komandas strēlniekiem. Ārstēts Sarkanā Krusta 2. virsnieku hospitālī, taču 15. martā šo pasauli pametis. Ar lielu godu apglabāts Brāļu kapos.
Jēkabs Jurēvičs dzimis Bauskas apriņķa Grīnvaldes (tagad Iecavas) pagasta Auzēnu Rūjenieku mājās 1884. gada 11. augustā. 1902. gadā viņš brīvprātīgi iesācis karavīra gaitas 2. Varšavas cietokšņa pulkā, mācījies Tiflisas karaskolā, dienējis 178. Cēsu, Daugavgrīvas pulkā un vēl citos militāros formējumos, cīnījies Galīcijas frontē, kur 1914. gadā ievainots. Pēc tam steidzies uz strēlnieku bataljoniem un ticis par tukumnieku 1. rotas komandieri. Par viņu stāstīts A.Grīna «Dvēseļu putenī»: «Kapteinis Jurēvičs lec ārā no grāvja, tam pakaļ viņa strēlnieki, un tūliņ Ķekavas labajā krastā kā pamodušies nikni suņi sāka aizgūdamies riet vācu ložmetēji…» Kad daudzi bija krituši un bataljonam draudēja ielenkums, Jurēvičs veda strēlniekus triecienuzbrukumā un bataljonu izglāba. Liktenīgs zemgalietim bija 6. jūlijs, kad kopā ar dažiem strēlniekiem viņš nakts tumsā devās izlūkgājienā un nonāca vāciešu krustugunīs. Kā stāsta strēlnieku vēsture, šo zaudējumu bataljona strēlnieki izjutuši ļoti sāpīgi. Pēc nāves Jurēvičam piešķirts Sv.Georgija ordenis un jau agrāk nopelnītā apakšpulkveža pakāpe.
Īsas rindas «Dvēseļu putenī» lasāmas par vēl vienu zemgalieti Pauli Sturmu: «Pulks aiziet prom uz vācu meža pusi, bet viņa eju no labās un kreisās nikni dragā vācu uguns, (..) un pa kreisi gar vācu ierakumiem virzās septītā, ko cīņā ved jaunais un skaistais Sturms.» Īsas rindas, tikpat īsas kā strēlnieka dzīve. Paulis Sturms dzimis 1897. gada 4. martā netālu no Jelgavas, 17 gadu vecumā brīvprātīgi aizgājis armijā. Pēc Viļņas karaskolas īsā kursa beigšanas ticis krievu kājniekos, bet 1916. gada 18. aprīlī aizkomandēts uz 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulku podporučika pakāpē. Jau pēc pirmajām kaujām apbalvots ar Sv.Staņislava ordeņa III šķiru ar šķēpiem un lentu.
Kad 1916. gada 23. decembra naktī strēlnieki uzbruka Kalnciema virzienā, Sturma 7. rotai tika dots uzdevums pārraut ienaidnieka pirmo līniju, iztīrīt ierakumus no vāciešiem un pavirzīties uz priekšu, lai nodrošinātu aizmuguri citām karaspēka vienībām. Rota savu uzdevumu veica, atrazdamās zem nemitīgas ložmetēju uguns. Ar cauršautām krūtīm kaujas laukā palika Paulis Sturms, viens no jaunākajiem strēlnieku rotu komandieriem.
«Tie ir strēlnieki, kuru vairs
nava
Un kuru nebūs otrreiz
vairs.
Tikai viņu mūžīgā slava
Tautu sargās kā karogs
kairs.»
Tā «Mūžības skarto» izskaņā rakstīja Aleksandrs Čaks.
Latviešu strēlnieki, Ziemassvētku kaujas, Tīreļpurvs, kaujas pie Daugavas, Nāves sala… Laiks apsedz daudz svarīgu notikumu cilvēku un tautu dzīvē. Taču lielie latvju tautas pārbaudīšanas brīži nedrīkst izgaist laika miglā. Kas nezina savu vēsturi, tas nezinās arī nākotni.
