Ceļotājs, kam gadījies ieklīst pilsētā Ņevas krastos, joprojām atradīs Pēterburgā daudz mulsinoša.
Ceļotājs, kam gadījies ieklīst pilsētā Ņevas krastos, joprojām atradīs Pēterburgā daudz mulsinoša. No vienas puses – bagātās un tieši pārmantotās kultūras tradīcijas, no otras – aizvien biežāk sastopamās un no higiēnas viedokļa apšaubāmās ēstuves kiosku būdās; acīmredzamais eiropeiskums (daudz izteiktāks nekā Maskavā) un nesakoptie, neticami piedrazotie dzīvojamo māju pagalmi; atdzimstošais garīgums, vērienīgi restaurējot dievnamus pilsētas centrā un acīmredzama to Pēterburgas iedzīvotāju degradācija, kas, tāpat kā citās postsociālisma valstīs, nav spējuši atrast sev vietu jaunā kapitālisma apstākļos. Savdabīgi, ka jaunajā Krievijas kapitālismā mierīgi iederas arī Iļjiča pieminekļi ar svaigiem ziediem, elites distancēšanās no sabiedrības vairākumu nomācošām problēmām, kuras bez pūlēm var saskatīt, piemēram, metro pasažieru nesmaidīgajās sejās. Un ir arī citas iezīmes, kas ir ne mazāk uzskatāmas par iepriekšējām. «Vidējais» Pēterburgas iedzīvotājs, arī ņemot vērā iepriekšminētos apstākļus, nav zaudējis iekšējo brīvību un lepnumu, kas nav salīdzināms ar izsenis izdaudzināto maskaviešu vīzdegunību. Pēterburga ir viesmīlīga pilsēta. Tā plaši atver durvis visiem pilsētas viesiem, it īpaši, kā izskatās, somiem, taču tas nebūt nenozīmē, ka Pēterpilī nebūtu ko darīt tiem, kas ieceļo tajā no citām zemēm.
Pirmā acīmredzamā patiesība, runājot par Pēterburgu, ir dažādu etnisku un reliģisku kopienu diezgan mierīga līdzāspastāvēšana tās iedzīvotāju vidū. Ja kādu pilsētu var nosaukt par multikulturālu, tad Pēterburga noteikti ir tāda. Šķiet, ka tā lēnām gadu no gada līdztekus tradicionālajai pareizticībai kļūst aizvien austrumnieciskāka, un aizvien vairāk ieceļotāju no uzlēcošās saules puses vēlas apmesties tajā uz dzīvi un, kā redzams, bez īpašām pūlēm spēj atrast sev nodarbošanos ielu tirdzniecībā vai pakalpojumu sfērā.
Taču nav pamata apgalvot, ka tā ir tikai jaunāko laiku tendence. Gluži otrādi – šī pilsēta piesaistījusi ieceļotājus vēl cara laikos. Jau 1914. gadā Pēterburgas musulmaņu vajadzībām pabeidz būvēt mošeju, kas ir pašlaik lielākā Eiropas ziemeļu daļā un pulcē ap 150 tūkstošiem ziemeļu galvaspilsētas islama piekritēju. Kā pārliecinājās šo rindu autors, «neticīgajiem» ieeja tajā ir liegta.
Arī visai palielajai Pēterburgas budistu kopienai ir savs templis, kura būvniecība par 13. Dalailamas, kā arī Mongolijas, Burjatijas un Kalmikijas budistu līdzekļiem tika pabeigta 1915. gadā. Stāsti par Pēterpils budistu kopienas šķelšanos ir izplatījušies arī aiz Krievijas robežām, strīdi par saimniekošanu templī ilguši vairākus gadus. Runā, ka konfliktu risināšanā piedalījušās arī Pēterburgas drošībsargājošās struktūras, templis vairākkārt nonācis dažādu «saimnieku» rokās un patlaban tas atrodas burjatu budistu pārziņā, un tā ārsienas tiek lēnām restaurētas.
Savukārt Pēterburgas eiropeiskumam par labu runā pašā pilsētas centrā atrodamā evaņģēliski luteriskās baznīcas bīskapija, kuras pārraudzībā atrodas ne vien Pēterburgas, bet arī Ukrainas, Kazahijas un Krievijas centrālās Āzijas daļas luterāņi.
Protams, apmēram 5 miljonu pilsētas iedzīvotāju vairākuma reliģija nenoliedzami ir un paliek tradicionālā pareizticība, kas Pēterburgā dižojas ar savām patiesi grandiozajām katedrālēm. Šķiet, arī vairumam pilsētas viesu nav iecienītāka laika pavadīšanas veida kā katedrāļu apmeklēšana un «atzīmēšanās», fotografējoties pie tām. Šķiet, zūdot ticībai sociālisma ideāliem, reliģija Krievijas iedzīvotāju dzīvē ieņem visai svarīgu vietu. Daudzi jaunieši nēsā krustiņus, taču, šķiet, baznīcas tēviem ir visai reāls pamats bažām par ticības krīzi.
Postmodernā laikmeta iezīmes
Otrs, ko nevar nepamanīt nedz pilsētas viesi, nedz arī iedzīvotāji, ir šīs pilsētas dzīves dinamiskā elpa un mainība laikam līdzi. Modernajā Pēterburgā moderni šķiet gan tas, kas Latvijā bija modē pirms gada vai diviem, gan arī eiropeiskajai domāšanai samērā svešas iezīmes. Un šis eklektisms, kura cēlonis droši vien meklējams iepriekšminētajā starpkukltūru mijiedarbībā, veido savdabīgu, šķiet, tikai Pēterburgai raksturīgu stilu. Piemēram, reklāmas materiālu izvietojums. Domājams, reklāmas aģentūrām Pēterburgā pienākuši ziedu laiki, jo būtu grūti atrast otru tādu pilsētu, kur reklāmas materiāli vēl vairāk piepildītu pilsētnieku sadzīvi. Lai cilvēks ietu kur iedams, visur viņu sagaida reklāmas materiāli: uz ielas, metro, veikalos, uz māju sienām. Piedevām, piemēram, braucot augšā vai lejā ar eskalatoru, metro pasažieris ir spiests ne tikai redzēt vizuālās reklāmas līdzekļus, bet arī dzirdēt reklāmtekstus, kurus lasa vairāk vai mazāk garlaikota diktora balss.
Turpinot iztirzāt reklāmas tēmu, nav noliedzams arī tas, ka reklāmteksti Pēterburgā ir daudz agresīvāki, jo konkurence visās nozarēs ir sīva. To pašu var teikt arī par darba tirgu, tāpēc ir saprotams arī reklāmtekstu sarkastiskais humors, jo vidusmēra cilvēkam dzīve Krievijas ziemeļu galvaspilsētā nav viegla, un viņš ir spiests «sprēgāt» visiem līdzi. Citādi vienkārši nevar – pataisīs par muļķi.
Protams, netrūkst arī tādu, kam tas viss ir apnicis, un tādēļ Pēterburgā, tāpat kā visā Krievijā, atbalstītājus pulcē arī revolucionāras idejas. Par to liecina gan uzraksti uz sienām, gan arī samērā plaši lietotā revolucionāru simbolika un aksesuāri Pēterburgas jauniešu apģērbā, kurā netrūkst nedz Čegevaras berešu, nedz sarkanarmijas cepuru, nedz arī svītraino jūrnieku kreklu.
Par vēl vienu Pēterburgas modernā laikmeta iezīmi var uzskatīt vienaldzību, kas raksturīga lielai daļai Pēterpils «zelta jaunatnes». Viņi neuztraucas par politiku, karu Čečenijā, Krievijas Neatkarīgās televīzijas (NTV) pāriešanu «Gazprom» kontrolē vai kaut kādiem reklāmtekstiem, vismaz ārēji. Viņi vienkārši «atpūšas», dzer alu, pastaigājas. Viņos raugoties, reizēm rodas izjūta, ka par notikumiem Krievijā vairāk mēdz uztraukties nevis paši Krievijas iedzīvotāji, kurus šie notikumi it kā skar vistiešāk, bet gan iebraucēji un cilvēki no malas.
«Brīvā» tirgus attiecības
Ne mazāk interesanta parādība par reklamām ir tirdzniecība, it īpaši uz ielām. Lai arī teicienu, ka uz katru šīs pilsētas iedzīvotāju ir viens kiosks, apavu darbnīciņa vai kāds cits kantoris, var uzskatīt par joku un pārspīlējumu, attiecībā uz lietas būtību tas nav tālu no patiesības. Tirdzniecība Pēterburgā nav sakārtota. Pie jebkuras mājas var atrasties kaut trīs līdzīgu preču tirgotavas, kas strādā cauru diennakti, taču tajā pašā laikā, ja cilvēkam nakts vidū vajag nopirkt pārtiku mums ierastā nozīmē, viņam tas var arī neizdoties, jo Latvijā tik pierastie dienakts pārtikas veikali (nevis alu un čipsus tirgojošie kioski) ir sparīgi jāmeklē, it īpaši, ja meklēšanas vieta atrodas nedaudz patālāk no centra.
Otra, Latvijā jau lielākoties izslimota, tirdzniecības vietu problēma Pēterburgā ir higiēna. Ja cits nekas nav atlicis un atliek vien tajā pašā kioskā pirkt kaut ko ceptu, tad labāk izvēlēties tās vietas, kur cepšana notiek jūsu acu priekšā. Pretējā gadījumā par patērētāja veselības stāvokli un labsajūtu turpmākajās 24 stundās neviens negarantē. To pašu var teikt arī par ielu tirdzniecības vietās iegādātajām precēm. Un Pēterburgā uz ielas var nopirkt gandrīz visu – sākot ar šujmašīnu, virtuves piederumiem un beidzot ar ēdieniem un higiēnas precēm.
Līdztekus iepriekšminētajam ielu tirdzniecības haosam Pēterburgā, it īpaši pilsētas centrā, ir izvietoti arī ļoti daudzi luksuspreču veikali. Cenas tajos nav zemākas kā, piemēram, Rīgā, bet par pircēju trūkumu šie tirgotāji sūdzēties nevar. Tur iepērkas ļoti šaurais, bet tajā pašā laikā ļoti turīgais pilsētas vidusslānis. Un, kā runā, ne tikai vietējais, bet, piemēram, arī no Tallinas vai Rīgas, kur daudzas ziemeļu galvaspilsētā pieejamās preces nav iegādājamas. Un te varētu mazliet padomāt arī Latvijas tirgotāji, jo pircēju plūsma no Latvijas Pēterburgas un it īpaši Maskavas virzienā pēdējā laikā sākusi pastiprināties.
Tomēr ir vērts aizbraukt
Nedaudz apcerot Pēterburgas īpatnības un dīvainības, kuras, kā sacījuši klasiķi, ar prātu nevar izprast, jāteic, ka ir vērts braukt uz Pēterburgu vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, sazarotā un daudzveidīgā kultūrprocesa ziņā Ziemeļeiropā tai noteikti nav līdzīgas pilsētas, un tās savdabīgā kultūra jūtami atšķiras no snobiskās un nomenklatūriskās Maskavas. Otrkārt, lai arī sabiedrisko pakalpojumu cenas Pēterburā paugstinās, vidusmēra Latvijas iedzīvotājam salīdzinājumā ar Rietumeiropas citadelēm tā joprojām paliek lēta pilsēta. Var minēt arī triviālo apstākli, ka vairumam Latvijas iedzīvotāju nesagādā problēmas sarunāties krieviski, kas ļoti atvieglo uzturēšanas Pētera pilsētā.
Kā vēl vienu iemeslu par labu braukšanai uz Pēterburgu var minēt iespēju sajust Krievijas elpu, atrodoties civilizētos apstākļos. Šķiet, tas varētu palīdzēt zināmai Latvijas sabiedrības daļai izgaisināt mītus un atteikties no ilūzijām par Krieviju. Zināmā mērā tas saliek visu pa plauktiem, un par šo valsti rodas zināma skaidrība, kuru, iespējams, ir grūti iegūt, tikai skatoties ziņu raidījumus televīzijā.
Protams, lielu ērtību cienītāji, ja vien viņiem nav žūksnis naudas, Pēterburgā būs vīlušies. Tāpat kā tie, kas turp dosies, apbruņojušis ar klišejiskiem stereotipiem, kas sen neatbilst realitātei. Šķiet, tagad Pēterburgā interesantākais meklējams nevis Ermitāžā, uz «Auroras» vai vara jātnieka pakājē, bet gan vienkārši paskatoties, kā tur cilvēki dzīvo. Tas ir daudz saistošāk.
Informācija par Pēterburgu
Krievijas vīza – no Ls 19
Vilciena biļete no Rīgas (turp un atpakaļ) – ap Ls 17
Diennakts viesnīcā (par gultasvietu) – no Ls 4
Metro biļete vienam braucienam – ap Ls 0,10
Pusdienas kafejnīcā – no Ls 2
Pudele alus – no Ls 0,18
Ieeja mūzikas klubos ar «dzīvo» mūziku – no Ls 1.
