27. decembrī sešos no rīta ar draudzeni pēc ballītes iegriezāmies kafejnīcā «Lobo».
27. decembrī sešos no rīta ar draudzeni pēc ballītes iegriezāmies kafejnīcā «Lobo». Nebijām pirmās apmeklētājas, priekšā jau bija krievu tautības klienti. Izskatījās, ka bārmenim Ivaram viņi bija pazīstami. Pasūtījušas, ko vēlējāmies, apsēdāmies pie galdiņa, uz kura sēdēja kāda sieviete citu brīvu vietu nebija. Mana draudzene lūdza svešinieci piecelties, taču tā sadusmojās un krieviski uz mums sakliedza. Līdzās viņai uz galda stāvēja mana sulas glāze, to ieraudzījusi, sieviete iesaucās «O!», iedzēra pati un vēl uzcienāja draudzenes. Es sacīju: «Atvainojiet, bet par sulu tak maksāju es, nevis jūs!» Tas viņu sakaitināja vēl vairāk. Viņa pielēca no galda un iesita man ar dūri tieši pa ģīmi. Bārmenis, rokas sakrustojis, skatījās aizraujošo «izrādi». Lūdzu, lai viņš izsauc policiju, diemžēl to viņš likās nedzirdam. Prasību atkārtoju vairākas reizes, līdz bārmenis piedāvāja ieliet man jaunu sulu un sacīja, ka policija šajos laikos neko nelīdzot. Pie manis pienāca vīrietis no svešās kompānijas un mierināja, lai nesaucu policiju un neradu problēmas sev un viņiem. Taču sieviete joprojām bija satracināta un aicināja mani laukā «razbiratsja» bez policijas. Bet es taču biju nākusi uz «Lobo» paēst, nevis kauties! Palikām ar draudzeni, kur bijām. Kompānija pēc brīža aizgāja. Vaicāju bārmenim, kāpēc viņš tomēr nesauca policiju. Viņš atbildēja, ka tam neesot jēgas un viņš neko neesot redzējis. Turklāt viņš man ieteica nekur neiet un nesūdzēties, jo visi par mani tikai smiešoties.
Cienījamie ļaudis! Pirms iet uz «Lobo», apdomājiet, vai esat gatavs dabūt pa ģīmi par neko?
Ar cieņu J.K.
