Rakstu jums, lai padalītos pārdomās par savu mazbērnu, latviešu valodas un Latvijas nākotni.
Rakstu jums, lai padalītos pārdomās par savu mazbērnu, latviešu valodas un Latvijas nākotni.
Izsakot savu viedokli valodas jautājumā, Buļļa kungs («Ziņas» 27.04.2001.) piedāvā konkrētu, loģisku un drosmīgu risinājumu – tulkotāju dienestu. Nav jābūt ne patriotam, ne nacionālistam, lai piekristu šādai taisnīgai prasībai!
Kaut arī šis gads pasludināts par mazo valodu aizsardzības gadu, Latvija ir saņēmusi kārtējo ES rekomendāciju sūtījumu, kas paredz sašaurināt latviešu valodas lietošanu. Prasības, kas tiek «rekomendētas» Latvijai, citās Eiropas valstīs netiek ievērotas.
Nebūsim naivi un necerēsim, ka mūsu vadošā elite aizstāvēs latviešu valodu, kā to nav darījusi līdz šim, izliekoties neredzam, ka Latvijā faktiski vadošā un integrējošā ir krievu valoda, vismaz sadzīvē. Pašu vēlētie jau vienpadsmit gadu mūs vadā pa purvu! Trāpīgi par to izsakās Kaspars Dimiters: «Ja atmodas sākumā par Latviju bijām gatavi atdot dzīvību, tad šodien, lai izdzīvotu, esam gatavi atdot Latviju!» Un piedevām vēl arī latviešu valodu. Mūsu pašu pieticība, saticība, klusēšana, modernāk izsakoties, tolerance, rada iespaidu, ka esam apmierināti un viss ir kārtībā! Nevienu nesatrauc fakts, ka vienpadsmit gadu pēc neatkarības atgūšanas farmaceiti, ārsti, māsiņas, juristi, pārdevēji un citi apkalpojošās sfēras darbinieki spiesti lauzīties svešā, turklāt okupētājvalsts valodā!
Arvien biežāk darba piedāvājumu reklāmās tiek pieprasītas teicamas krievu valodas zināšanas (tātad ne tikai runāt, bet arī rakstīt). Tā nav angļu vai latviešu valoda, kas visās skolās tiek mācītas pastiprināti no pirmās līdz izlaiduma klasei. Tā ir krievu valoda, kuru latviešu skolās māca tikai četrus gadus (no 6. līdz 9. klasei). Tālāk to iespējams apgūt fakultatīvi. Nav zināms, cik skolēnu izmanto šo iespēju un vai rezultātā var iegūt teicamas krievu valodas zināšanas.
Gribētos uzzināt, kā šādi iegūtas krievu valodas zināšanas vērtē skolotāji un paši jaunieši. Vai, beidzot skolu, viņi var brīvi sarunāties krieviski un vai grūtības nesagādā pareizrakstība? Vai šādu nevienlīdzību svešvalodas apmācībā nevar uzskatīt par diskriminējošu? Varbūt tā ieviesta mērķtiecīgi, lai mazinātu latviešu jauniešu konkurētspēju darba tirgū, uzsākot darba gaitas? Ne jau visiem būs iespēja aizbraukt uz ārzemēm vai iestāties augstskolā. Vai tas neradīs spriedzi sabiedrībā nākotnē?
9. maijā latviešu valodas aizstāvības sakarā notika radiodiskusija. Tajā atklājās interesantas lietas. Lai gan Valsts valodas likums stājies spēkā pirms astoņiem mēnešiem, joprojām nav izstrādāti, saskaņoti un apstiprināti tā spēkā stāšanās noteikumi. Pagaidām tie paredz, ka vēlētām personām (deputātiem) un dažus amatus ieņemošām personām nav obligātas latviešu valodas zināšanas (visu izlems vēlētāji!). Diskusijas dalībnieki secināja, ka līdz ar to Saeimā un pašvaldībās ienāks krievu valoda. Vēl tika izteikta pārsteidzoša doma – pilsonības iegūšana pēc latviešu valodas eksāmena nokārtošanas neuzliek pienākumu runāt valsts valodā un esot likumsakarīgi, ka ar laiku tā aizmirstas…, tāpēc tiem, kas to aizmirsuši, jārīko papildkursi.
Tātad nebrīnīsimies, ka latviski runājošo skaits nepalielināsies, ka veikalos un citās sabiedriskās vietās noteicošā paliks krievu valoda, ka jaunie pilsoņi skaļi deklarēs, ka viņiem ir tiesības runāt savā dzimtajā valodā.
Diemžēl latviešiem šādas tiesības netiek garantētas, ja grib saglabāt, pareizāk, ja negrib zaudēt, darbu (nu gluži kā tajā anekdotē par kaķīti un sinepēm). No tā var secināt, ka nākotnē tulki būs vajadzīgi tiem, kas nepratīs krievu valodu… Atliek tikai sarīkot referendumu (!), un Latvijā būs divvalodība.
Ne bez pamata TV raidījumā «Futūršoks» tika izteikta prognoze, ka ap 2003. gadu Latvijā tikai vairs nelielas ļaužu grupas runāšot latviskos slengos. Jau šodien tiekam pieradināti pie «baigi krutiem džekiem ar mobiļņikiem». To dzirdot, jāpiekrīt sveštautiešiem, ka latviešu valoda ir nabadzīga un neglīta.
Arī Jelgavu var pieskaitīt tām Latvijas pilsētām, kur latviešu valodu ielās var dzirdēt tikpat «bieži» kā Krasnojarskā pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados!
Priecāšos, ja kāds atsauksies manām pārdomām, kaut vai mēģinot pārliecināt, ka man nav taisnība, ka kļūdos. Vienīgais, jāpatur prātā, ka runa ir par latviešu valodas «būt vai nebūt» un izmaiņām krievu valodas apmācībā latviešu skolās, ja virzāmies uz divvalodību.
Ar patiesu cieņu, N.Maidanika
