Pie atvērtajām dzīvokļa durvīm vienā no Nākotnes daudzstāvu namiem ienācējus sagaida Anna un Aleksandrs Jakubāni, divi cilvēki, kas kopā nodzīvojuši 58 gadus un 1999. gada 18. novembrī cer svinēt savas dimanta kāzas.
Pie atvērtajām dzīvokļa durvīm vienā no Nākotnes daudzstāvu namiem ienācējus sagaida Anna un Aleksandrs Jakubāni, divi cilvēki, kas kopā nodzīvojuši 58 gadus un 1999. gada 18. novembrī cer svinēt savas dimanta kāzas.
Tādu dienu divatā reti kuri sagaida, ar mazliet sentimentālu noskaņu saka Annas kundze, bet vīrs pasmej, ka viņiem to darīt gan neviens netraucējot.
Visi bērni izskoloti
Tā jau ir četri ārsti ģimenē, kā lai nedzīvo, iesmejas arī sieva.
Un ar mīļumu un lepnumu stāsta par saviem izskolotajiem bērniem, mazbērniem un jau pieciem mazmazbērniņiem. Meita Inese ir skolotāja Iecavā, Elga ārste Rīgā bērnu klīniskajā slimnīcā. Abām pa trīs bērniem: Inesei divas meitas un dēls, Elgai divi dēli un meita. Vienīgi dēlam Hamletam Dievs bija lēmis īsu dzīves ceļu, viņu pašā jaunības plaukumā aizsauca Ūdensmāte. Annas kundze paņem no galda savu kāzu fotogrāfiju un rāda tajā uz Aleksandru:
Hamlets kas Hamlets, vai ne?
Tas bija toreiz, Lībagos
Bet vīrs, manīdams sievu saskumstam, griež sarunu uz jautrāku toni kā tas īsti bija, ka viņi iepazinās, apprecējās un, paskat, jau vairāk par pusgadsimtu kopā dzīvo.
Es tolaik strādāju Lībagos selekcijas un izmēģinājumu stacijā. Biju galvenajam grāmatvedim Dambītim par palīgu, stāsta Aleksandrs. Ievēroju smuku meiteni, kas ejot jocīgi vicināja roku. Viņa tai selekcijas stacijā bija tā kā saimniece klāja galdus, kad brauca visādi viesi un kontrolētāji. Viņai nepatika nest malku, es pamanījos palīgos. Vienu vakaru ienesu, otru. Trešajā jau meitas rokas bija man ap kaklu.
Šai vietā Annas kundze nav mierā ar stāstītāju:
Nu ko tu par to, stāsti labāk, kā es viena ar bērniem paliku, kad tevi uz Sibīriju aizveda!
Tās bija drūmākās dienas
Jā, bijušas arī tādas drūmas dienas viņu abu dzīvē. Bet tām sākums meklējams jau 1939. gada oktobrī, kad Lībagos uz Durbes ezera ienākusi krievu armijas jūras hidroplānu bāze. Aleksandram vairākkārt nācies mainīt kā dzīves, tā darba vietu gan uz Grobiņu, gan Durbi. Visām varām vajadzējis viņa grāmatveža un ekonomista zināšanu, tāpēc arī ciest iznācis kā no vāciešiem, tā krieviem abu cietumos viņš putru ēdis. Bet 1945. gadā, kad ģimenē jau bijusi Inese un Elga, bet ar Hamletu Anna vēl staigājusi cerībās, Aleksandrs aizsūtīts uz Sibīriju un tikai 1955. gadā pēc pustermiņa ticis atpakaļ uz Kurzemi pie ģimenes, kur sieva strādājusi kolhoza darbos.
Pavisam nesen mani reabilitēja, saka Aleksandrs. Tas vilkās tik lēni, ka domāju liks man vēl tos desmit neatsēdētos gadus cietumā pavadīt.
Mūžīgais optimists
Dūšīgais vīrs smejas, kad stāsta par drūmajām dienām, un tas, šķiet, arī ir viens no galvenajiem nosacījumiem tik ilgajai kopdzīvei Aleksandra mūžīgais optimisms, spēja jebkurā vietā saskatīt ko jautru un smejamu.
Es esmu nenopietns cilvēks, viņš saka un atceras, ka savulaik kolhoza «Nākotne» leģendārais priekšsēdētājs Arturs Čikste vai traks ticis, kad, kārtējoreiz nopelnus uzskaitīdams, sava galvenā ekonomista smīnu atkal ieraudzījis.
To smīnu es tev, Jakubān, izdzīšu! Čikste patiesi dusmīgs draudējis.
Bet ne nu izdzina, nekā. Pat Annas kundze dažbrīd sapiktojas, ka vīrs tikai smej un joko.
Ar kalponi nestrīdas
Ko tad strīdēsies ar mani, ja es te tā kalpone! saka Aleksandrs. Es no rīta ceļos pirmais, kamēr kundze vēl guļ, un modinu viņu ar siltu brokastu smaržām. Ak nē, kaķa dēļ strīdiņi tomēr iznāk, viņš atceras. Es saku, lai nelaiž to runci no balkona istabā, bet viņa ņem un ielaiž. Es smērēju sviestmaizes, bet runcis ar ķepu norauj desas šķēlītes. Viņš man draugs un tik žēlīgi skatās, ka nespēju aizliegt.
Trīsdesmit pie svētku galda
Tik labi kā tagad mēs nekad neesam dzīvojuši, Annas kundze sarunu atgriež nopietnā tonī. Viss mums ir apgādāts, visa pietiek. Bērnu un bērnubērnu mīlestības siltumā dzīvojam. Ja vienam no mums kas iekaišas, tā tūlīt visi četri ģimenes ārsti būs klāt ar zālēm un špricēm. Nav jau laika pat nomirt, kamēr visus apciemojam, dienas aizskrien nemanot. Nupat pagājušajā nedēļā bijām raudzībās pie mazdēla Jāņa dēliņa atkal ģimene par vienu kuplāka. 18. novembrī pie šitā galda sēžamies trīsdesmit cilvēku!
Jauni laiki «Jaunzemjos»
Apmierināta Annas kundze ir arī tāpēc, ka viņas tēva īpašumi Kuldīgas rajona Turlavas pagastā tagad atgūti un tos pārvalda mazdēls Mārtiņš. Mājas, kurās pagājusi liela daļa abu Annas un Aleksandra jaunības un kopdzīves, gan ir nopostītas, un Annas kundze saka, vairs skatīties nebraucot, jo sirds to bēdu ainu neturot. Taču pastāv cerība, ka kāds no bērnubērniem tomēr tur iedzīvosies un cels visu no jauna «Jaunzemjos». Kurzemē, kur suitu pusē Basu kapsētā dus Annas mīļie un kur sev mūžamāju esot izraudzījuši arī viņi abi Anna un Aleksandrs.
Mēs ticam Dieva spēkam, saka Anna. Citādi taču nebūtu izdzīvojuši. Kad viņš būs lēmis, tad arī dosimies viņa mierā. Aiz mums paliek labas pēdas…
Aizveru dzīvokļa durvis, izeju laukā, un mani vēl ilgi neatstāj tāda neparasta un mīļa gaišuma izjūta.
