Jānis Stundiņš Kad paliec vienatnē vai esi tuvu draugu vidū, vari būt kopā ar mūziku, kas telpā ap tevi dejo, pulsē, viegli šūpojas vai smagi klaudz tā ir «Gulbju» dziesma, kaut pašu «gulbju» vairs nav.
Jānis Stundiņš
Kad paliec vienatnē vai esi tuvu draugu vidū, vari būt kopā ar mūziku, kas telpā ap tevi dejo, pulsē, viegli šūpojas vai smagi klaudz tā ir «Gulbju» dziesma, kaut pašu «gulbju» vairs nav.
Ne visas dejas ir pops vai roks, ne visas rokmūzikas kompozīcijas ir dejojamas. Amerikāņu grupa «Swans» («Gulbji») ir bijusi viena no unikālākajām alternatīvā roka grupām neatkārtojama savos atklājumos un izdomā. Arī neatkarīgo vidū, līdzīgi izcilajam komponistam un multiinstrumentālistam Braienam Eno, «Swans» nekad nezaudēja patstāvību, jo darbus realizēja pašu firmā «Young God Records». Kāpēc gan pagātnē? Pērn «Swans» veica savu pēdējo pasaules koncertturneju, ko noslēdza Anglijā, un beidza savu pastāvēšanu.
Grupas kodols vienmēr bijuši komponists, mūziķis, dzejnieks, rakstnieks un solists Maikls Gira (Michael Gira) un neparastā dziedātāja Žarbo (Jarboe). Maikls ir biznesmeņa dēls, viņš aizbēga no ģimenes. Savukārt Žarbo tēvs bijis pat FIB aģents, taču tas un līdzīgas biogrāfijas epizodes īpaši neiespaido abu atklājumus mūzikā.
M.Gira kopā ar trim puišiem 1982. gadā nodibināja grupu «Swans». Tās nosaukums bija kontrastā ar saturu viņi spēlēja pēcpanku laika hardcore. Ja industriālā roka mūziķi par respektējamāko industrial hardcore grupu uzskata «Ministry», tad paši «Ministry» vīri par saviem un daudzu citu priekštečiem atzīst «Swans».
Sastāvs grupai daudzkārt mainījās, bet, kad 1984. gadā tai pievienojās Žarbo, mainījās arī tās mūzika. «Swans» sāka spēlēt meditatīvu, telpisku rokmūziku, kurā brīžiem sajūtama folkmūzikas mirāža, senatnes elpa, pārmoderni urbanizētās pasaules trokšņi, un tas viss rokam pilnīgi neraksturīgā ritmikā. Maikls atceras: «Koncertos mēs spēlējām lēnāk, aizvien lēnāk… Pretēji citām grupām, kas koncerta gaitā paātrināja savu ritmu, mēs tempu palēninājām. Likās, ka starp bungu sitieniem varētu ieturēt pīppauzi! Ha, ha!» Kritiķi rakstīja, ka «Swans» kvazimelodiskās skaņas ir kaut kas neatkārtojams, hipnotisks un moderni burvīgs. 1987. gadā iznāca grupas albums «Children Of God», kas vēlāk iekļuva 80. gadu pasaules 100 labāko albumu sarakstā. Pavisam «Swans» izlaida aptuveni 25 albumus. 80. gadu otrajā pusē līderduets Maikls un Žarbo vēl izlaida pāris ierakstu (un koncertēja) kā «Skin». Visu šā projekta veikumu vēlāk apkopoja izlasē «World Of Skin».
«…Es neesmu nekas / Un Dievs ir mans / Jā, Dievs ir mans / Jā, mans grēks esmu es / Tagad esmu gatavs / Saņemt / Jaunu prātu…» šīs rindas, pasniegtas smagnējā dārdoņā, roka fanu vidū radīja apstulbumu un iedzina tos pārdomās. Grupas dzeja nebūt nav garīguma meklējumi. Tā ir pretrunu pilna un atstāj klausītāju piepildītu ar neskaitāmiem jautājumiem. Māksla nevar kliedēt Nezināmo, jo tā pati nav apzināma. Taču viens ir skaidrs, kā «Swans» dzied albuma «The Burning World» ievadā: «Upe, kas tek ar mīlestību, nekad neiztecēs sausa.» Grupai neraksturīgi šai pašā albumā dziesmai «Mona Lisa, Mother Earth» tika panākts senatnīgs, himnisks skanējums teju vai diskoritmā.
M.Gira: «Kad es nokāvu savu identitātes izjūtu, sajutu, ka esmu integrēts plašajā pasaulē, taču nebūt ne nepieciešama tās daļa». Vai vajag nokaut savu identitātes izjūtu?
Solisti Maikls Gira un Žarbo turpina strādāt ar solodarbiem (kas darīts jau agrāk). «Swans» pēdējais koncerts izskanējis, bet pērn 10. novembrī tika sagatavots pēdējais «Swans» ieraksts, koncertizlase «Swans Are Dead» kompaktdiskā, ko pārdošanā sāks izplatīt tūlīt 20. janvārī.
