Ziemassvētku kauju vietās sestdienas, 10. janvāra, pēcpusdienā jau divpadsmito reizi bija kārtējie atceres mirkļi.
Ziemassvētku kauju vietās sestdienas, 10. janvāra, pēcpusdienā jau divpadsmito reizi bija kārtējie atceres mirkļi. Arī šogad tie pulcēja daudzus kā no Jelgavas rajona, tā arī no citām Latvijas vietām.
Pēc piemiņas brīža pie Mātes kapa tika aizdegtas svecītes Antiņu kapsētā. Šī kapsēta, iespējams, ir lielākā šāda cīnītāju apbedījumu vieta valstī. Pievakarē ap pulksten 16.30 neskaitāmās svecīšu liesmiņās un ugunskuros iemirdzējās Ložmetējkalns. Pie piemiņas akmens atceres vakaru vadīja rajona kultūras centra direktore Dzintra Zimaiša. Savas apceres vēstīja gan mūslaiku karavīri, gan pāris veco cīnītāju, gan strēlnieku dēli Oskars Grīgs un rajona padomes priekšsēdētājs Daumants Olte. Tīreļpurva un Ložmetējkalna atceres pēcpusdienā piedalījās Nacionālo bruņoto spēku vadītāji, virsnieki, zemessargi, karavīri, valdības pārstāvji, Saeimas deputāti, muzeju darbinieki, kultūras darbinieki un citi. Interesanti, ka šogad apritējuši tieši 10 gadu, kad vēl padomju režīmā Dailes teātrī kopā ar veco streļķi Ēvaldu Valteru iestudēja Aleksandra Čaka «Mūžības skartos». Šā darba rindas skanēja arī atceres vakarā sestdien.
Gluži kā strēlnieki, ļaudis pulcējās pie ugunskuriem, lai sajustu šo vietu, šo zemi un to laiku. Nebija ne raudāšanas, ne pātarošanas īsti spraiga un latviska gaisotne.
Būtībā var vilkt paralēles starp Ziemassvētku kaujām, Otro pasaules karu un arī laiku pirms septiņiem gadiem, «Ziņām» sacīja valsts vadītāju drošības dienesta komandieris, pulkvedis Juris Vectirāns. Visi smagākie pārbaudījumi mūsu tautai nākuši ziemā, tumsas laikā. Tie ir izturēti. Ziemassvētku kaujas tam visam ir kā simbols, un vēlākais ir apstiprinājis to nozīmi.
Aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis «Ziņām» sacīja, ka šai vakarā ieprātojies par to, ka tajā tālajā laikā par savu militāro varenību valsts domājusi vairāk. Par tagadējo attieksmi liecina kaut vai budžeta sadalījums.
Sākts reāli strādāt ar jauniešu militāro izglītošanu, sacīja T. Jundzis, zemessardze bez jebkādas atlīdzības nodarbojas ar augstskolu studentu mācīšanu. Nākotnē viņiem ir iespēja iegūt virsnieka kvalifikāciju un dienesta pakāpi. Tas viss ir uz brīvprātības pamata manuprāt, vērtīgākā principa. Eksperimentāli nolēmām pasniegt militārās zinības arī skolēniem. Tiek algoti astoņi pasniedzēji, kas strādā skolās, galvenokārt Kurzemē. Militārais kurss tajās arī ir pēc brīvprātības principa. Kopumā tik mazā valstī kā Latvija ir vienkārši nepieciešamas kara zinības pilsoņu vidū. Bet šovakar domāju par to atdevi un aizsardzībai veltīto uzmanību, kāda bijusi Ziemassvētku kauju un vēlākās pirmās brīvvalsts laikā.
