«Ziņu» 10.jūlija atvērumā publicējot rakstu «Ja, jūriņa, tu man dotu, didam..», tajā apkopoju Mērsraga impresijas: iespaidus, tikšanās ar cilvēkiem.
«Ziņu» 10.jūlija atvērumā publicējot rakstu «Ja, jūriņa, tu man dotu, didam..», tajā apkopoju Mērsraga impresijas: iespaidus, tikšanās ar cilvēkiem. Jūras svētku priekšvakarā, piemēram, pārsteidza ar neapbruņotu aci pamanāmais zivju «deficīts» zvejniekciemā, jauniešu loderēšana ap vietējo veikalu, zīšļājot alus pudeles, norūsējušie kuģu sāni ostas kanālā un – perfekti sakoptā bāka, kas stalta slienas pār jūru, rādīdama ceļu jūrniekiem.
Ieraugot šo franču manierē būvēto torni, ļoti gribējās sastapt bākas uzraugu Helmutu Lūsi, taču viņš tobrīd bija apslimis, bet bāku aplūkot laipni ļāva uzrauga kundze Liene. Redzētais atstāja spilgtu iespaidu: bākas konstrukcija, ideālā tīrība, sakoptais dārzs apkārt un uzrauga kundzes interesantais stāstījums iedvesa romantiskas izjūtas un cieņpilnu bijību pret bāku uzraugu darbu vispār.Par to visu mēģināju īsumā pastāstīt arī pieminētajā publikācijā. Taču bākas saimnieki nebija vienīgie, ar ko tikos un runāju Mērsragā. Daži cilvēki man, jūsmīgajam atbraucējam, par bāku un tās uzraugu pauda mazliet atturīgākus un smējīgākus vārdus, dažus no kuriem atļāvos pieminēt arī rakstā.
Taču nudien nebija mans nolūks nevienam – kur nu vēl H.Lūša kungam, kurš tajā nelaimīgajā apciemojuma reizē bijis slims , – nodarīt kaut nieku pāri!
Tāpēc no visas sirds izsaku nožēlu, ka atļāvos atstāstīt ļaužu valodas, kas, kā zināms, ne vienmēr mēdz būt pietiekami objektīvas un nesavtīgas.
Tāpēc kā publikācijas autors personīgi atvainojos Lūša kungam, jo nudien man nebija katrā ziņā publiski jāatkārto dzirdētais. Vismazāk biju gribējis kādu aizvainot.
Ceru, ka Lūša kunga labā slava pagastā un aiz tā robežām netiks apšaubīta arī pēc kļūmīgajām rindām, kuru nodrukāšanai man patiesi nebija nekādas motivācijas.
