Reliģijai, kam cilvēce līdz šim tā arī nav formulējusi vienotu definīciju, allaž bijusi milzīga loma. Arī nebūt ne monokonfesionālajā Latvijā situācija ir mainījusies visai strauji.
Reliģijai, kam cilvēce līdz šim tā arī nav formulējusi vienotu definīciju, allaž bijusi milzīga loma. Arī nebūt ne monokonfesionālajā Latvijā situācija ir mainījusies visai strauji. It īpaši atgūtās neatkarības desmitgadē, kad pusgadsimtu komunisma veicinātais zināšanu trūkums par reliģiju un zināma vērtīborientācijas krīze, sabrūkot PSRS, ir kļuvuši par ļoti auglīgu augsni dažādu jaunu reliģisku konfesiju dzimšanai Latvijā. Rodas pamats divu viedokļu konfrontācijai: tradicionālo konfesiju pārstāvji runā par briesmām, kas draud, iesaistoties sektās, un par nepieciešamību turēties pie evaņģēlija; savukārt jauno un Latvijai mazāk tradicionālo konfesiju pārstāvji atzīst, ka ir pienācis laiks atteikties no nepamatotā un novecojušā termina «tradicionālās konfesijas», un pārmet pēdējām ieinteresētību izveidot ļoti ciešas saites ar varas instancēm, lai palielinātu savu ietekmi, kas baznīcai parasti nācis par sliktu. Domājams, iemesli diskusijām šajā lauciņā neizzudīs, drīzāk pat to kļūs vairāk. Savas domas par to Modrim Sprudzānam atklāj Tieslietu ministrijas Reliģisko lietu pārvaldes priekšnieks Ringolds Balodis un Jelgavas Domes izpilddirektors Gunārs Kurlovičs.
***
Kokakola, čīzburgeri un baznīca
Ringolds Balodis par pašreizējo Latvijas situāciju un tendenci pievērsties jaunajām konfesijām:
Pēc tam, kad Latvijas valsts atguva neatkarību, gan Latvijas civiltiesības, gan publiskās tiesības, gan arī privāttiesības radikāli mainījās. Sociālistiskajā sistēmā nebija paredzēts nevalstisko organizāciju loks, un 1991. gadā, Latvijai atgūstot neatkarību, steigšus bija jādomā par nevalstiskajām organizācijām. Civiltiesību jomā vēl bija iespējams atjaunot samērā ciešamo 1937. gada Civillikumu, kas, protams, pa šiem gadiem ir nedaudz atpalicis, bet par nevalstiskajām un reliģiskajām organizācijām deputātiem vajadzēja domāt. 1991. gadā tika pieņemts likums par reliģiskajām organizācijām. Tas tika atcelts 1995. gadā, kad pieņēma jaunu reliģisko organizāciju likumu, kas trīsreiz mainīts, un jau ceturto reizi tiek sniegti priekšlikumi, lai to grozītu vēlreiz. 1995. gada likums ir spēkā arī tagad.
Runājot par reliģiskajām organizācijām, protams, demokrātijā ir citi spēles noteikumi nekā totalitārisma laikā. Mēs piemērojāmies ļoti daudzām konvencijām, un, protams, vajadzēja ievērot arī reliģijas brīvību. Pirms tam baznīcām nepiederēja īpašumi, tie bija valsts pārziņā.
1947. gadā varēja metodistiem paziņot, ka viņi ir Centrālās izlūkošanas pārvaldes aģenti un tieši tāpēc likvidējami, ticīgie sadzenami luterāņu baznīcā un īpašumi atdodami luterāņiem; anglikāņiem pateica, ka atšķirības starp luterāņu un anglikāņu ticību nav, tāpēc īpašumus atdodam luterāņiem, un jūs arī ejiet pie viņiem – tā bija, maigi sakot, patvaļa, smaga iejaukšanās ticīgo cilvēku lietās.
Žogs paveras, noreibst galva
Pārejot no vienas sistēmas uz otru, smagi satricinājumi ir ne tikai ekonomikā, bet arī sociālajā sfērā. Pasaule visu šo laiku bija gājusi uz priekšu, bet mēs atradāmies tādā kā purvā aiz dzelzs žoga. Kad žoga vairs nav, paveras daudz iespēju un cilvēkiem noreibst galva. Dažas jaunās reliģiskās kustības veidojās uz vietas (piemēram, Vasarsvētku draudzes), bet daudzas organizācijas pie mums atnāca arī no ārzemēm. Ja mēs par pasauli varam runāt kā par tirgu (es gan negribētu to burtiski attiecināt uz reliģiju, taču arī reliģija lielā mērā ir pielāgojusies tirgus apstākļiem), tad arī reliģijas jomā ir tirgus. Mēs varam lepoties, ka nu pie mums ir misionāri, ka pie mums ir kā Vācijā, kur cilvēki staigā apkārt un piedāvā ne tikai pēdējos «revolucionāros» nažus, bet arī reliģiju, un katram cilvēkam ir tiesības izvēlēties. Misionāri ir dabiska brīvības iezīme, kad ikviens var piedāvāt ne tikai bļodas un nažus, bet arī reliģiju.
Otrs moments ir tas, ka lielās reliģiskās organizācijas vēl nav attapušās no šoka, kas bija padomju laikā, un tas arī ir gluži dabiski. Tāpat kā latviešu tauta tika «attīrīta» no pašiem intelektuālākajiem, gudrākajiem un drosmīgākajiem (drosmīgākos apšāva, bet gudrākie aizmuka «aiz dīķa»), tas pats notika arī baznīcās. Patiesus, dievbijīgus garīdzniekus aizveda uz Sibīriju, «konjunktūristi» piemērojās, tāpat bija jārēķinās ar «čekas» ietekmi uz baznīcu. Būsim atklāti – par šo jomu bija pietiekami liela Krievijas drošības struktūru interese. Un «dzīvais materiāls», ko tradicionālā baznīca saņēma garīdznieku veidā, maigi sakot, ir stipri paputējis. Protams, nāca jaunā paaudze – tādi kā arhibīskaps Jānis Vanags vai mācītājs Juris Rubenis, kas izveidojās jau atmodas laikā. Un tā ir paaudze, uz kuras faktiski šī baznīca turas. Nāk jaunie mācītāji, un viņiem ir cits viedoklis par notiekošo. Ir jāpaiet laikam.
Pasniegt reliģiju atbilstoši tirgus apstākļiem
Ja salīdzinām tradicionālo baznīcu ar jaunajām kustībām, protams, no ārzemēm nāca spējīgi cilvēki, kas mūsdienīga menedžmenta līmenī māk un spēj cilvēkam pasniegt savu reliģiju. Bieži tas tiek jaukts ar programmēšanu, ar hipnozi, taču es varu pateikt droši, ka 90% gadījumos tā vienkārši ir prasme sevi pasniegt pareizi un atbilstoši tirgus apstākļiem. Tradicionālā baznīca tikai tagad sāk attapties no šoka. Tā saņem arī materiālos labumus, kas bija stipri paputējuši. Baznīcās bija ierīkoti pudeļu pieņemšanas punkti, teiksim, ebreju draudze Jēkabpilī «brīvprātīgi» atdeva tautas deputātu padomei savu sinagogu, lai tur ierīkotu strādnieku kopmītnes. Vai spējat iztēloties, ka kāds reliģisks cilvēks atdotu savu baznīcu kopmītnei!? Es ne! Bet saprotu – ja ar ložmetēju stāv kaut kāds čekists, tad ne to vien var atdot.
Protams, tas viss ir jāizremontē, jāatjauno, un ir jāpaiet laikam. Es domāju, ka ir gluži dabiski, ka sākumā jāsakopj savs dārziņš, lai varētu aicināt kādu ciemos. Protams, pārejas periodā gadās dažādas negācijas. Mēs zinām, ka cilvēki masveidā kļuva reliģiozi. Tas ir jautājums – vai tiešām palika reliģiozi vai arī tas bija vilnis. Beidzot varam brīvi dzert kokakolu, apēst kādu čīzburgeru un pie reizes – brīvi aiziet uz baznīcu. Arī no tā mēs pamazām sākam attapties, un Latvijā sāk veidoties tāda situācija kā Eiropā: puse cilvēku, pēc mana uzskata, ir bez noteiktas reliģiskas piederības. Pajautājiet Zemgalē kādam cilvēkam, kas viņš ir pēc reliģiskās pārliecības. Viņš teiks, ka luterānis. Un tad pajautājiet, kad viņš pēdējo reizi ir bijis baznīcā. Viņš teiks – tad, kad vecmāmiņa nokristīja, 1990. gadā vai arī Ziemassvētkos. Tā ir mantota luteriskā piederība, bet faktiski šis cilvēks nav luterānis, jo luterānisms nozīmē arī reliģisku tradīciju ievērošanu. To pašu nozīmē arī katolicisms. Tādu cilvēku ir aptuveni puse, un es domāju, ka viņu būs vēl vairāk – ticīgi, bet bez noteiktas reliģiskas ievirzes.
Grūti pateikt, uz kurieni ejam
Pašreizējā kultūra ir vērsta uz tradicionālo vērtību pārvērtēšanu. Es personīgi nedomāju, ka tas ir pozitīvs moments, ka pēdējā laikā ir manāma laulības vājināšanās. Mēs pārveidojamies, un grūti pateikt, uz kurieni ejam, ja runājam par cilvēcisko, ētiku un morāli.
Situāciju maina arī milzīgā migrācija. Mēs līdz 1990. gadam uztraucāmies par krievu migrantiem, bet es esmu pārliecināts, ka drīzumā visi Latvijas iedzīvotāji – kā krievi, tā latvieši – sāks uztraukties par migrantiem no Āfrikas un arābu valstīm. Kāda tam saistība ar reliģiju? Gluži vienkārši musulmaņi, kā to liecina Zviedrijas vai Vācijas pieredze, neintegrējas sabiedrībā: viņi kļūst par tās locekļiem, bet veidojot nacionālu un reliģisku diasporu. Zviedrijā, piemēram, daudzi pat nemāk zviedru valodu, tur veidojas arābu rajoni. Pārējās reliģijas, pat jūdaisti, ir integrējušies. Pašreiz varam domāt par musulmaņiem kā par problēmu, jo tā ir Eiropas problēma. Ejot kopsolī ar Eiropu, mēs iegūsim tās pašas problēmas tāpat kā dabūjām AIDS, jaunākās Holivudas filmas, Makdonaldu un kokakolu.
Ja runājam par jaunajām reliģiskajām kustībām, nedomāju, ka pašlaik ir īpašs uzplaukums salīdzinājumā ar to, kas būs vēl turpmāk. Daudzas no jaunajām reliģiskajām organizācijām (ne visas, protams) ir balstītas uz komercprincipiem un naudas iegūšanu. Un Latvijā tiek izmests tikai āķis, jo daudziem, kaut vai saintologiem, nav kur īpaši izvērsties. Šo lielāko reliģisko organizāciju pieeju Latvijai mēs varam salīdzināt tikai ar tādām kompānijām kā «Palmolive», «Ariel» vai «Procter
