Braucot pa Dobeles ņoseju pāri Svētes tiltam, dažviet var redzēt, ka upes mala ir makņķernieku pilna.
Braucot pa Dobeles ņoseju pāri Svētes tiltam, dažviet var redzēt, ka upes mala ir makņķernieku pilna.
Vai tik ņad tad viņu nav vairāk kā to zivteļu upē? Tomēr ne katrreiz ņie cilvēki uz upi nāk zivju dēļ.
Pensionārs Ilmārs Baltiņš ir makšķernieks jau no puikas gadiem. Viņa tēva mājas bijušas Garozā piecu metru attālumā no Lielupes. Tagad tur dzīvojot māsa, bet viņš esot jelgavnieks. Kad laiks atļaujot, viņš labprāt dodoties uz upi. Šī aizraušanās ir palīdzējusi arī nostiprināt veselību, jo astoņdesmitajos gados viņam bijis smags infarkts. Kad iznācis no slimnīcas, kaimiņš sācis vest uz copi, jo pats nedrīkstējis braukt. Dakteris prašņājis, kādas brīnumzāles viņš lietojot. Tad arī atzinies, ka braucot makšķerēt. Daktera novēlējums bijis, lai pie upes sēž kaut visu dienu.
Viņa lielākais loms esot bijis piecus kilogramus smaga līdaka, kuru noķēris ar spiningu. Tagad jau vairs tā neķeroties zivis. Neesot kā agrāk, kad strādājis uz pasažieru kuģīša, kas braucis pa Emburgu. Tad zivis esot bijušas papilnam, atceras Ilmārs. Tomēr galvenais jau neesot tās zivis. Pie upes esot miers, varot atpūsties un dzīvi pārdomāt.
Jevdokijai Narņidskai makšķerēt iemācījis vīrs. Viņš nu jau piecus gadus kā kapu kalniņā, un Jevdokija nāk makšķerēt viena. Šeit viņa vismaz esot cilvēku vidū un nejūtoties tik vientuļa. Arī vīri izturoties labi. Viņas lielākais loms esot divarpus kilogramu smaga līdaka. Viņa ēsmai izmanto tārpus un mīklu. Jevdokija pasmejas, ka zivīm dodot augstākā labuma miltus.
Vitālijs Ņikitins savu lielāko lomu četru kilogramu līdaku noķēris ar makšķeri, kurai uz āķa bijis tārps. Viņš sagatavojies brekšu vilkšanai, bet tie neesot ķērušies. Blakus makšķernieki gan vilkuši citu pēc cita. Kad nu beidzot pludiņš pazudis, izrādījies, ka uz āķa uzķērusies līdaka. Viņš labprāt iet arī uz zemledus zveju. Jaunībā gadījies ielūst, un tagad viņš esot uzmanīgāks un uz trausla ledus neejot.
