Saruna ar kalnieti Kas tu esi? Es esmu kalnietis, mans vārds ir Jēkabs Hercogs.
Saruna ar kalnieti
Kas tu esi?
Es esmu kalnietis, mans vārds ir Jēkabs Hercogs. Dzīvoju Jelgavā un esmu 217 gadus vecs. Esmu dzimis Latgales augstienē.
Ko tu esi sadarījis pa šiem 217 gadiem?
Esmu daudz cīnījies, maskējies, slēpies no valsts…
Kāpēc? Tu dari pretlikumīgas lietas?
Nē taču! Vienmēr esmu bijis tikai likuma pusē. Redzi, mirstīgie jau nesaprot, ka kāds var tik ilgi dzīvot un būt nemirstīgs. Reiz pat esmu gandrīz notiesāts par buršanos.
Kad tu saprati, ka esi nemirstīgs?
Lai kļūtu par kalnieti, vispirms ir jānomirst. Ar mani tas notika 17 gados. Un tas bija ļoti sarežģīts un sāpīgs process. Manas nāves iemesls bija cilvēkam nāvējošs ievainojums. Daudzi tādas lietas nesaprot, un ko nesaprot, to noliedz. Par kalnieti nevar kļūt kurš katrs. Un es arī nebūt nesaku, ka tas ir īpaši patīkami. Kalnietim nepārtraukti ir jāpilnveido savas dziņas un prasmes. Šeit valda džungļu likums – izdzīvo stiprākais. Arī beigās paliks tikai viens. Un tas būs tas stiprākais un gudrākais.
«Beigas» ir lielā satikšanās?
Jā, tas ir pēdējais cīniņš. Neviens nezina, kur un kad tas būs. Bet rezultāts ir zināms visiem.
Kas ir tavs ierocis?
Zobens. Pārsvarā visiem ir zobeni, bet katram savādāks. Šaujamieroči netiek izmantoti. Cīnās tikai ar to, ar ko var nocirst otram galvu, jo tas, kā zināms, ir vienīgais veids kā nogalināt kalnieti. Reiz kādam manam pretiniekam, pēc izcelsmes vikingam, bija divi smagi un spēcīgi cirvji, savukārt citam, kurš bija mongolis, bija divi zobeni. Ar diviem ieročiem cīnīties ir varbūt labāk, taču es esmu iemācīts ar vienu.
Daudz cīniņu tev bijis?
Neesmu skaitījis. Bet līdz šim, saprotams, bijušas tikai uzvaras. Cīniņi ir vienmēr. Tas ir pienākums, samaksa par nemirstību.
Vai tev nav žēl to, kurus tu nogalini?
Žēlastībai nav laika. Ja to neizdarīšu es, izdarīs viņš.
Kas tu esi – labais vai ļaunais?
Domāju, ka labais, bet vairums pretinieku parasti domā tāpat. Taču ir arī tādi, kas paši labprātīgi atzīstas, ka viņi ir ļaunie. Vienalga ļaunais nekad neuzvarēs.
Kā ir ar taviem draugiem? Viņi taču ir mirstīgi.
Jā, man ir daudz draugu – mirstīgo. Liela daļa no tiem nemaz nezina, ka esmu kalnietis. Bet viņiem nekādā gadījumā nedrīkst pieķerties. Tas ir ļaunākais, kas var notikt. Viņi taču ar laiku noveco un nomirst. Es palieku dzīvs. Ir man arī viens draugs nemirstīgais. Viņš ir stipri vecāks par mani. Viņš arī ir jelgavnieks.
Vai tev nekad nav bijusi vēlēšanās nomirt?
Es pats no sevis nomirt nevaru. Bet tāda vēlēšanās mēdz pārņemt. Tas bija sākumā, kad nebiju vēl apradis ar savu nemirstību.
Vai Dankanu Makleodu esi saticis?
Jā, kādreiz mēs bijām pat draugi. Jāsaka gan, ka viņš dzīvē izskatās nedaudz savādāk kā viņa lomas atveidotājs. Viņš rīkojās muļķīgi, atļaujot taisīt par sevi filmu. Es tā nu gan nebūtu rīkojies. Tā ir lieka un nekam nevajadzīga popularitāte. Kalnietim ir jābūt pēc iespējas neuzkrītošākam.
Vai Dankans patiesībā nav ļaunais?
Gandrīz. Agrāk viņš tāds nebija. Tā sieviete viņu sabojāja.
Ko kalnieši vispār saka par sievietēm?
Viņas ir mirstīgas. Gandrīz visas. Noveco un nomirst. To nevar nepamanīt. Bet ir jau arī nemirstīgās. Arī viņas cīnās. Bet pārsvarā ar viltību. Zobens tiek lietots tikai lai pieliktu punktu.
Vai tu jūti otra kalnieša klātbūtni?
Vienmēr. To nevar nejust. Un sajūta ir tāda pavisam dīvaina. Parastais cilvēks to nespēj saprast. Tādos brīžos blakus ir zobens, un roka jau tiek likta pie roktura, jo nevar jau zināt, kas viņam prātā. Sākumā parasti ir neliela vārdu pārmaiņa, lai noskaidrotu viņa nodomus un mērķus. Un tad rīkošanās atkarīga no apstākļiem.
Izstāsti, kas būs beigās…
Beigās būs lielā satikšanās, par ko tik ilgi un daudz runāts. Tas būs pēdējais cīniņš. Kā jau teicu, dzīvs paliks tikai viens no mums.
Ko tu darīsi, ja vienīgais, kas palicis dzīvs, izrādīsies tu?
Nezinu gan. Visticamāk sniegšu otru interviju.
