Tualešu jautājumu, tāpat kā daudz ko citu, var skatīt dažādi, lūk, Taņidzaki Dzjuničiro «Ēnas cildinājumā» slavē japāņu atejas.
Tualešu jautājumu, tāpat kā daudz ko citu, var skatīt dažādi, lūk, Taņidzaki Dzjuničiro «Ēnas cildinājumā» slavē japāņu atejas. Mums līdz lapotnes smaržas un sūnu aromāta baudīšanai Jelgavas tualetēs vēl tālu. Bet kas zina – varbūt kādreiz…
«Ikreiz, kad apmeklēju Kioto un Naras tempļus, mani aizved uz japāņu senajā stilā būvētajām, pustumšajām un bezgala rūpīgi koptajām atejām, kur visā pilnībā līdz sirds dziļumiem izjūtamas japāņu arhitektūras patiesās vērtības. Šajā ziņā arī tējas ceremonijas telpām ir savas labās īpašības, taču japāņu ateja tiešām veidota tā, lai tur varētu rast dvēseles mieru. Tā noteikti atrodas attālāk no galvenās ēkas – apstādījumu ēnā, kur vēdī lapotnes smarža un sūnu aromāts, un ceļš uz turieni ved caur apjumtu gaiteni. Trūkst vārdu, lai aprakstītu brīnumaino sajūtu, kas rodas, uzturoties šajā mijkrēslī, kur blāv pārbīdāmo papīrsienu atstarotā gaisma, kur var iegrimt dziļās pārdomās vai jūsmot par dārza ainavu, kas paveras aiz loga. Rakstnieks Nacume Soseki par vienu no baudām uzskatīja ikrīta atejas apmeklējumu, nosaucot to par fizioloģisku izpriecu. Šādai izpriecai nav labākas vietas par japāņu ateju, jo tieši tur – vidē, kur no laicīgās kņadas šķir sienas ar skaidri iezīmētu koksnes rakstu, – acis var tīksmināties par zilo debesu un zaļās lapotnes krāsām. Bet atkārtoju vēlreiz: lai to panāktu, ir obligāti daži noteikumi, proti, zināma puskrēsla, maksimāla tīrība un tāds klusums, lai auss uztvertu pat oda sīkšanu. Man, atrodoties šajā atejā, sevišķi patīk ieklausīties krītošu lietus lāšu pilēšanā. It sevišķi Kanto apgabala atejās, kurās pie pašas grīdas mēdz ierīkot garenas atbīdāmas atveres saslauku izmešanai, no jumta pamales vai lapotnes pilošo lietus lāšu maigās skaņas dzirdamas tuvu jo tuvu, šķiet, var saklausīt pat, kā ūdens lāsītes apskalo akmens laternu pakājes un, samitrinot sūnas uz celiņu akmeņiem, iesūcas zemē. Ateja tik tiešām ir vislabākā vieta, kur ieklausīties gan kukaiņu sīkšanā, gan putnu dziedāšanā, tīksmināties par mēnesnīcas naktīm un baudīt visu četru gadalaiku dabas parādību burvīgumu.
Pilnīgi iespējams, ka jau no seniem laikiem dzejnieki tieši šeit raduši daudzus tematus saviem sacerējumiem, un man ir pamats apgalvot, ka japāņu arhitektūrā tieši ateja būvēta visizsmalcinātākā gaumē. Mūsu senči, poetizējot visu sev apkārt, vietu, kurai vajadzētu būt mājokļa visnetīrākajam kaktam, pārvērtuši visdaiļākajā telpā, kas piesaistīta ziediem, putniem, dabas ainavām, mēnesnīcai un izraisa sirdij tīkamas asociācijas.
Manuprāt, salīdzinājumā ar eiropiešiem, kas ieņēmuši galvā domu, ka ateja ir visnetīrākā vieta un gandrīz vai slimīgi izvairās pieminēt šo vārdu sabiedrībā, mūsu attieksme pret to ir daudz gudrāka un pareizāka, jo sekmējusi smalkas gaumes izpratni. Ja nu japāņu stila atejai ir kāds trūkums, tad varbūt tas, ka tā atrodas patālu no dzīvojamās mājas galvenās daļas, kas nav ērti pastaigai nakts stundās un rada bažas par iespēju saaukstēties ziemas laikā, bet, kā teicis rakstnieks Saito Rjokū, «poētiskā gaume ir salta lieta», un man šķiet, ka labu noskaņojumu tur rada tieši āram raksturīgais vēsums. Cik nepatīkamas ir viesnīcu eiropeiskās tualetes ar tvaika apkures sistēmu vienmēr tik silto gaisu!
Ikviens, kas aizraujas ar tējas ceremonijas paviljonu veidošanu, nešaubīgi uzskatīs par ideālu atejas japāņu stilā, tomēr tās piemērotas tikai tādās vietās, kā, piemēram, tempļi, kur samērā plašā telpā uzturas maz iemītnieku un ir pietiekami daudz darba roku kārtības uzturēšanai. Parastos apstākļos pastāvīgi uzturēt nevainojamu tīrību dzīvoklī nebūt nav viegli. Stingri ievērot etiķetes un pieklājības normas sevišķi grūti tādēļ, ka telpā ir dēļu grīda, kas pārklāta ar salmu pīteņiem tatami, un, lai cik cītīgi tiktu vicināta putekļu lupata, tik un tā paliks un acīs dursies pat mazītiņš plankumiņš. Un tā galu galā iznāk, ka flīžu izklāšana, kā arī skalojamā ūdens kastes, klozete poda un citu kārtībai nepieciešamo ierīču iekārtošana veicina higiēnu un ļauj izvairīties no liekām pūlēm, taču neatstāj vietu izsmalcinātai gaumei, pārrauj saites ar ziediem, putniem, ainavām un mēnesnīcu. Griezīgais gaišums, koši baltās sienas visās četrās pusēs šādā tualetes istabā nespēj mūs noskaņot tā, lai varētu tiku tikām gūt to fizioloģisko baudu, par kuru mēdza runāt cienījamais Nacume Soseki. Nav vārdam vietas, koši balts mirdzums, kas zaigo no katra telpas stūrīša, nepārprotami liecina par tīrību, bet vai ir nepieciešams pievērst tik pārspīlētu uzmanību vietai, kur nokļūst tava ķermeņa izdalījumi? Par tikpat lielu nepieklājību kā visu acu priekšā atklāt kailas kājas vai gūžas (pat ja tās pieder apburošai skaistulei) jāuzskata pārmērīgi spilgta tualetes istabas apgaismošana – jo tīrākas izskatās redzamās daļas, jo spēcīgākas asociācijas rada tas, kas nav saskatāms. Šādas vietas ir jāpiemin krēslainībā, aizplīvurojot robežlīniju, kas nošķir tīro no netīrā.»
No Taņidzaki Djuničiro «Ēnas cildinājuma»
