Kā jau tas mūsu aprindās pieņemts, gadumijā esam aplaimoti ar jaunām «prieka vēstīm»: līdztekus autobusu tarifu paaugstināšanai alus cenu sasniedzis arī prozaiskais H2O, prasti sakot, krāna ūdentiņš.
Kā jau tas mūsu aprindās pieņemts, gadumijā esam aplaimoti ar jaunām «prieka vēstīm»: līdztekus autobusu tarifu paaugstināšanai alus cenu sasniedzis arī prozaiskais H2O, prasti sakot, krāna ūdentiņš. Un ne jau pa jokam divreiz dārgāks. Skaidrojums šim lēcienam ģeniāli vienkāršs: ūdens apgādes sistēma (cauruļu tīkls) novesta līdz kliņķim, precīzāk tā esot katastrofālā stāvoklī.
Vai tas noticis pēdējo nedēļu vai mēnešu laikā? Taču nē! Rores pūstot jau vairākus gadu desmitus. Rodas jautājums kālab okupācijas varasvīru gadu desmitu neizdarība un stulbums no saviem pustukšajiem maciņiem jāatmaksā šodienas reņģu ēdājiem? Kur te mūsu vaina? Par sen solīto ūdensmērītāju uzstādīšanu var teikt kā tautasdziesmā: «Solīt sola, bet nedeva…». Ja cilvēkam nav samērā ietekmīgā summa, par ko tos nopirkt, jāmaksā vien ir par noteikto, nekad neizmantoto ūdens daudzumu 7,6 kubikmetriem mēnesī mēnesī.
Galīgi nav saprotams, kādēļ domei ievajadzējās izsviest vairākus desmitus tūkstošus latiņu telefonu centrāles rekonstrukcijai? Vai patiesi nebija iespējams «Lattelekom» piespiest nepludināt mūsu naudiņu ārzemju bosa seifos un kādu daļu novirzīt centrāles remontam? Bet domes naudiņu novirzīt ūdenssaimniecības restaurācijai.
Katrā ziņā tiek darīts viss, lai tautas nabadzību konsekventi novestu līdz pilnam nabaga statusam. Tas kaut kā neiet kopā ar Krasta kunga optimistisko uzrunu Vecgada vakarā…
Lai nu kā, taču 1991. gadā, stāvot uz barikādēm, apziņā tēlojās gluži cita aina par dzīvi atjaunotajā Latvijas brīvvalstī…
Dubultais reņģu ēdājs (pensionārs un invalīds)
Imants Liekniņš
