Par vienu no strīdīgākajiem jautājumiem saistībā ar Siltumtīklu uzņēmuma nākotni var uzskatīt kārtību, kādā turpmāk tiks realizēta atslēgšanās no centralizētās siltumapgādes.
Par vienu no strīdīgākajiem jautājumiem saistībā ar Siltumtīklu uzņēmuma (STU) nākotni var uzskatīt kārtību, kādā turpmāk tiks realizēta atslēgšanās no centralizētās siltumapgādes. Par to šķēpi lauzti arī iepriekšējo Domes sasaukumu laikā, un, kopš Dome nolēma ņemt kredītu Pasaules Bankā STU rehabilitācijai, no centralizētās siltumapgādes sistēmas ir atslēgušies ap 30% siltumpatērētāju, neapskaužamā situācijā nostādot tos, kas joprojām siltumu saņem centralizēti. Aktuālākais diskusiju objekts ir jautājums par to, vai tiem siltumpatērētājiem, kas nākotnē vēlēsies atslēgties no centralizētās apkures, būs jāmaksā piekrītošā daļa Pasaules Bankas kredīta vai ne. Te der atgādināt, ka tie, kas ir atslēgušies līdz šim, to nav darījuši. Interesanti, ka viņu vidū bijuši gan Domes deputāti, gan administrācijas darbinieki. Ar savām domām par atslēgšanās problēmu un tās iespējamajām sekām sarunā ar Modri Sprudzānu dalās maksātnespējīgā STU pārvaldnieks Edgars Līcis.
Kā turpmāk tiks realizēta atslēgšanās no centralizētās siltumapgādes sistēmas? Kāpēc pēkšņi atslēgties gribētājiem būtu jāsāk maksāt Pasaules Bankas kredīta daļa, ja līdz šim visi, kuru dzīvokļi ir atvienoti no centralizētās siltumapgādes, to nav darījuši?
Ir virkne Domes apstiprināto saistošo noteikumu. Pirmkārt, ir Jelgavas siltumapgādes koncepcija, kurā noteikts, ka pilsēta saglabās centralizēto siltumapgādi. Otrkārt, eksistē noteikumi, kas reglamentē gadījumus, kad var atslēgties no centralizētās siltumapgādes. Treškārt, Dome savulaik ir izšķīrusies ņemt Pasaules Bankas kredītu, kas tajā brīdī bija saistošs visiem centralizētā siltuma patērētājiem. Kredīta ņemšanas brīdī uzstādītā pieslēgtā slodze patērētājiem bija aptuveni 132 megavati. Bija rēķināts, ka līgumā paredzētos 17 gadus šie patērētāji lietos centralizēto siltumu, un bija sarēķināts kredīta atdošanas grafiks – 17 gadu izmantojot centralizēto siltumu, pie sistēmas paliks visi šie siltumpatērētāji, un ar siltumenerģijas tarifu tiks atdots šis kredīts. Diemžēl projekta realizācijas laikā vesela virkne gan valsts, gan pašvaldību uzņēmumu, gan LLU (ar diezgan ievērojamām jaudām) ir atslēgušies no centralizētās siltumapgādes sistēmas. Par to droši vien būtu jāuzņemas atbildība cilvēkiem, kas to «menedžēja» un atļāva. Pašlaik pie sistēmas pieslēgtā slodze ir tikai 98 megavati. Tātad no projekta realizācijas sākumā uzstādītās jaudas siltumenerģijas patēriņš ir samazinājies par 25 – 30%.
Bet vai tur vainīgi būtu tie atlikušie 70%, uz kuriem nu «gulstas» Pasaules Bankas kredīta smagums?
Grūti dalīt vainu un meklēt vainīgo. Šo jautājumu var vērtēt dažādi – no atslēgušos uzņēmumu, no Domes, no siltumapgādes uzņēmuma, no pilsētas un no valsts interesēm. Sāksim ar valsti. Tai elektroenerģijas ražošana ir izdevīga, ražojot to kopā ar siltumenerģiju koģenerācijas ciklā. Šīs stacijas ir ekonomiski izdevīgas, ražojot siltumu visu gadu. Bet cauru gadu ir tikai karstā ūdens slodze. Tātad mēs savu enerģētiku varam saglābt, tikai paturot un nedecentralizējot lielo pilsētu karstā ūdens apgādes sistēmas. No valstiskā viedokļa raugoties, decentralizācijas process, manuprāt, ir nepareizs – mēs zaudējam abonentus, un tīkli iziet no ierindas. Lai tos atjaunotu, vajadzīgi miljardi. Ja skatāmies no uzņēmumu un LLU viedokļa tajā brīdī, tad diemžēl izkropļotās gāzes tarifu sistēmas dēļ (mazumpircējs maksā par gāzi tikpat, cik vairumpircējs) izdevīgāk bija atslēgties un uzbūvēt gāzes katlumāju, maksāt par gāzi pēc tarifa un ietaupīt, neņemot vērā varbūt pilsētas intereses. Bet tagad trases, kas savieno LLU ēkas ar centralizēto siltumapgādes sistēmu, jau ir neizmantojamas. Tās ir mirušās izmaksas, no valsts paņemtas jaunas investīcijas, lai uzbūvētu gāzes katlumājas, un īslaicīgā periodā ir nodrošināta it kā lētāka siltumenerģija. Bet vai tā universitātei būs tik lēta arī ilgtermiņā? Skatupunkti ir dažādi, taču kopumā, manuprāt, šī rīcība nebija pareiza.
Bet ko darīt vienkāršajam patērētājam, kas skatās, ka viņa kaimiņš ir veiksmīgi atslēdzies, samaksājis to tūkstoti latu, nopircis gāzes katlu un nu diezgan lēti apkurina savu dzīvokli?
Domes darbinieki, kas deva atļauju to darīt, uzņēmās atbildību un veica atslēgšanos. Droši vien tas ir izdarīts likumīgi, taču kredīta neatdotā daļa būtu jāmaksā vai nu dzīvokļu vai uzņēmumu īpašniekiem, līdzīpašniekiem vai pārvaldītājiem, vai arī tiem, kas to atļāva, – Domei no sava budžeta. Labi, ka pagaidām ir veiksmīga sadarbība ar franču kompāniju «Dalkia», kas ir gatava maksāt 7 miljonus latu par 51% STU akciju. Mēs ar to, iespējams, varētu daļēji dzēst Domes parādus un aizlāpīt kaut kādus finansu caurumus. Bet darbu ir sākusi jauna Dome, un tai ir jādefinē pilsētas iedzīvotājiem, kā turpmāk tiks realizēta atslēgšanās, vai to drīkstēs vai nedrīkstēs darīt, kādas darbības ir jāveic, lai varētu atslēgties. Un – vai ir jāatmaksā vai nav Pasaules Bankas kredīta daļa, protams, proporcionāli pieslēgtajai slodzei. Jādefinē noteikumi, pēc kuriem mēs dzīvosim šos trīsarpus gadus līdz nākamajam Domes sasaukumam. Kādam ir jāuzņemas atbildība un jādefinē tālākā politika siltumapgādes jautājumos.
Kas notiks ar naudu, ko STU ir zaudējis, virknei patērētāju atslēdzoties no centralizētās siltumapgādes?
STU to nav zaudējis, uzņēmums ir zaudējis abonentus, kā arī iespēju šo naudu ar tarifu atdot Pasaules Bankai. Taču STU pilda savas funkcijas, uzņēmums pagaidām ir Domes īpašums, tāpēc tai ir jālemj, kā tiks atdots kredīts. Principā šo naudu ir zaudējuši pārējie centralizētā siltuma patērētāji, lielākā daļa no tiem – Jelgavas iedzīvotāji. Ja būtu saglabājusies sākotnējā pieslēgtā slodze, tad jelgavnieki šodien maksātu daudz mazāk. Ar katru atslēgto māju mēs apzināti sadārdzinām apkures izmaksu iespējamo tarifu pārējiem.
