Dzirdēt zemniekus dalāmies saimniekošanas pieredzē, uzklausīt atziņas no lauksaimniecības speciālistiem un citu zinošu cilvēku vērtīgus padomus varēja LLU zinātniskās konferences plenārsēdē «Pētījumi un pielietojumi».
Dzirdēt zemniekus dalāmies saimniekošanas pieredzē, uzklausīt atziņas no lauksaimniecības speciālistiem un citu zinošu cilvēku vērtīgus padomus varēja Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) zinātniskās konferences plenārsēdē «Pētījumi un pielietojumi», kas notika pagājušās nedēļas beigās.
LLU pulcējās ražotāji, zemnieki un citi uzņēmēji, kā arī mācībspēki, dažādu organizāciju, pagastu pārstāvji un citi interesenti, lai kopīgi pārrunātu un risinātu problēmas, kas vairāk saistītas ar zinātniskiem jautājumiem.
Pasākuma pirmajā daļā Latvijas Tehnoloģiskā centra direktors Jānis Stabulnieks, Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Aivars Lapiņš un LLU zinātņu prorektors Edvīns Bērziņš uzstājās ar ziņojumiem «Inovācijas un zinātņu ietilpīgas uzņēmējdarbības attīstība», «Ko lauksaimniekiem sola nākamais darba cēliens» un «LLU zinātnieki praksei».
Savukārt dienas otrajā pusē notika apaļā galda diskusija par aktuālām tēmām vienlaikus četrās telpās. Katrā no tām bija arī «Zemgales Ziņas».
«Labības un zālaugu sēklu ražošana»
Šīs tēmas iztirzātāji pulcējās Jelgavas pils izstāžu zālē. Tika pārspriesti dažādi aktuālākie jautājumi, tostarp arī nabadzīgā audzēto zālaugu sugu dažādība. Kā izrādās, stipri sašaurinājies audzēto zālaugu sugu sortiments. Galvenokārt saimnieki audzē timotiņu, kamolzāli, retāk – ganību aireni. Dažādu apstākļu dēļ lauksaimnieki nevar izaudzēt, piemēram, purva skareni un citas retāk sastopamās sugas. Lietpratēji nonākuši pie vienota slēdziena, ka nepieciešama speciāla firma, kas saražotu zemākas kategorijas sēklas.
Šajā diskusijā piedalījās arī Zemnieku saeimas priekšsēdētājs Valters Bruss. Viņaprāt, mums vajadzētu pielāgoties Eiropas Savienības valstīm, kur ir tikai bāzes sēkla, bet pie mums – B1 un B2. Vēl tika runāts par sēklaudzēšanas normatīvajiem dokumentiem, to priekšrocībām un trūkumiem.
Diskusiju vadīja profesors Edvīns Bērziņš.
«Pārtikas mazās ražotnes»
Zelta zālē aktuālākais sarunu temats profesores Dainas Kārkliņas vadībā bija dažādu tehnoloģiju piemērotība pārtikas produktu ražošanai mazās ražotnēs.
«Ziņu» klātbūtnes laikā tika diskutēts par iesala ražošanu un realizāciju. Akciju sabiedrība «Tērvete» audzē alus miežus, ko, izrādās, arī Latvijā var izaudzēt kvalitatīvus, no kā gatavot iesalu, bet galaprodukts ir alus. Kā skaidroja pārstāve no «Tērvetes», tikai iesalu ražot nebija izdevīgi pieprasījuma trūkuma pēc. Uzņēmums ir maza ražotne, tādēļ pagaidām iesals top tikai savām vajadzībām. Viņa piebilda, ka līdztekus alkoholiskiem no iesala var pagatavot arī citus dzērienus, kas raudzēti dabiskā veidā, taču visi veikalos nopērkamie kvasi esot ražoti no konservantiem, un tas nav veselīgi.
Radās jautājums – kāpēc Latvijas lielākās alus darītavas iegādājas ārzemēs gatavotu iesalu? Izrādās, mūsu valstī nemaz nav tādas ražotnes, kas piedāvātu pārstrādātu iesalu pietiekamā daudzumā. Ir tikai mazas iesalnīcas, kas pieprasījumu nevar apmierināt.
«Piena govju ferma»
Dzīva diskusija norisinājās 268. auditorijā, un tas, visticamāk, bija aizrautīgā sarunu vadītāja profesora Ulda Osīša nopelns.
Klātesošos ieinteresēja Valmieras pusas zemnieku saimniecības «Mazdzērvītes» saimnieka pieredze un viņa govju turēšanas veids. Zemnieks praktizē nepiesietu lopu turēšanu. Gotiņas cauru gadu dzīvo tā saucamajās aukstā tipa kūtīs, kurās nav nekādas siltināšanas. Tajos svilpo vējš, bet tas neesot caurvējš un lopiņiem nekaitē. Gluži pretēji – tie esot veselīgi un dod daudz piena. «Ventspilī pie jūras ir veselīgākie iedzīvotāji, kaut arī tur ir asākais vējš. Ir kāda vērtība, ko mēs saviem lopiem varam dot par brīvu – svaigs gaiss. Telēns izskatās laimīgs, kad viņa acīs mirdz sniega atspulgs,» norādīja zemnieks. Uz «Mazdzērvītēm» tika vesta arī Igaunijas delegācija. Mūsējie esot bijuši nedaudz satraukušies, jo kaimiņi varētu būt šokēti par to, ka Latvijā govis tiek turētas gandrīz vai teltīs, un padomāt, ka mūsu valsts zemnieki ir jocīgi. Taču igauņi sacījuši: «Būtu daudz labāk, ja arī mūsu zemnieki būtu tik progresīvi domājoši.» Tā vien liekas, ka citur no saltā gaisa baidās nevis lopiņš, bet viņa saimnieks.
«Mazdzērvīšu» saimnieks vēl uzsvēra, ka parādījusies lielāka interese par piena ražošanu Latvijā un mūsu valsts nākotne, kā parunā, ir ceļos un teļos.
Vēl šajā sarunu telpā Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju un izglītības atbalsta centra pārstāve uzsvēra, ka visiem interesentiem centrā pieejama liellopu ēdināšanas programma, kas parāda, kā pareizi noteikt barības devas. Tika diskutēts arī par citām aktuālām problēmām lopkopībā.
«Cilvēks pagasta teritorijā»
Debates par šo tēmu risinājās profesores Baibas Rivžas vadībā. Diskusijas laikā klātesošie mēģināja rast atbildes uz jautājumiem, kādi faktori bremzē/veicina uzņēmējdarbības vides veidošanu laukos, un izteikt trīs priekšlikumus uzņēmējdarbības vides bremzējošo faktoru ietekmes samazināšanai un trīs priekšlikumus labvēlīgas uzņēmējdarbības vides veidošanai laukos.
Diskusijā par svarīgākajiem faktoriem, kas veicina uzņēmējdarbības vides veidošanu laukos, tika atzīta infrastruktūras attīstība, informācija un apmācību centri, pašvaldību sadarbība lielo projektu piesaistīšanai, jauniešu piesaiste pašvaldībās, veiksmīgu uzņēmēju darbības popularizēšana un valsts ilgtermiņa plānošana.
Arī cilvēkam nepieciešams dzinulis, lai viņa darbs gūtu pozitīvu rezultātu – izglītība, zināšanas, cilvēka vēlēšanās, materiālie resursi, pieredzes apmaiņa, optimisms, kredītu iegūšanas iespējas, cilvēka veselība un sociālā aprūpe.
Klātesošie bija vienisprātis, ka galvenais ir izglītība un arī iniciatīva. «Pagasti ir valsts daļas, bez tiem nebūtu vienas veselas valsts. Tādēļ svarīga ir iniciatīva darboties pagastos. Turp jāsūta arī studenti. Iniciatīvas rosināšana taču nemaksā naudu,» uzsvēra B.Rivža.
