Piedodiet, Līga Ločmele, ka ar savu rakstu tieši jūs esmu aizskāris («Ziņas», 09.11).
Piedodiet, Līga Ločmele, ka ar savu rakstu tieši jūs esmu aizskāris («Ziņas», 09.11), bet, ja paskatāmies, tās izdarības, kas notikušas ap Svētbirzes akmeni, kur iesētais zālājs velosipēdu izbraukāts, puķu dobes izmīdītas, soli sagāzti un pat salauzti, tie nebija vecīši, kas, uz nūjiņām atspiedušies, turp atnāk savās sēru dienās. Tad tas būtu pārsteidzoši labi, ka viņos vēl saglabājies tik daudz pulvera, ka tā var demolēt. Tie nebija manējie Staburadzieši! Neticu, ka ar velosipēdiem tur dauzītos pieaugušie, tā ka būs vien jāsaka šis vārdiņš, kas jums tā nepatīk – jaunieši.
Pēdējā laikā pārāk bieži pa televizoru un radio dzirdamas reportāžas par jauniešu saietiem un ar tiem saistītajiem notikumiem. Nupat bija ieradies princis Čārlzs, un kas viņu tik burvīgi «paijāja» ar puķēm? Izskatījās, tā nebija no vecākās paaudzes, jo šai paaudzē vēl ir pietāte pret lielu personību un ne tikai pret tādu vien. Kas notika avīzes prezentācijas laikā Doma laukumā, kādas tur bija redzamas jauniešu sejas? Piedodiet, jāsaka atklāti, nodzērušās, un galvenais, kāda cūku kūts palika pēc viņu aiziešanas! Varbūt teiksiet, ka speciāli atnāca vecie un to visu izdarīja, lai noveltu netīrību uz jaunatnes rēķina?
Kas bija tie, kas kāpa Pētera baznīcas tornī un vicināja sarkanās lupatas, draudot torni uzspridzināt? Arī tā kā nebija vecie. Notikums Mežaparkā – jaunatne! Nupat tiesas prāva pret Liepājas jauniešiem par nogalināšanu. Un, ja vēl pieskaitām izdarības mākslas akadēmijā, kā studenti redz kādreizējo valsts prezidentu, tad jāsaka, ak, Dievs, cik zemu tu esi kritusi, jaunatne! Šādi smieties par cilvēku, kas tik daudz darījis Latvijas uzplaukumam. Vismaz kā pret cilvēku un prezidentu vajadzēja būt kaut nedaudz cieņai, bet, ja jau par to TĀ (raksts «Arī tā redz Kārli» «Lauku Avīzē» 3. novembrī) runā pati šolaiku prezidente, tad ko jums vēl pārmest! Un tomēr tas ir pazemojoši. Kā būtu, ja ņirgātos par jūsu vecākiem, vai arī tad liktos normāli? Tas ir necilvēcīgi, amorāli.
Jūs sakāt, kas audzināja? Protams, mēs paši, bet vai jūs mūs klausījāt? Mums 50 gadu bija uzspiesta cita ievirze – nonicināt visu, kas kādreiz bijis labs, un vēl šodien to turpināt, jo pat vēstures grāmatas jums māca, cik labi bija čekisti un ka nekas jau ļauns nav noticis. Cilvēki tika pārvietoti, bet, ja puse no tiem neatgriezās, mirstot bada nāvē, arī tad Noviks nav nekāds ļaundaris. «Tie jau tā kā tā paši būtu miruši šeit!!» (Šteinbriks.) Vai arī bērni?
Nedomājiet, ka redzam jūs, jauniešus, tikai melnās krāsās. Jūsos ir daudz kā laba, skaista. Piedalīšanās Dziesmu svētkos, sporta pasākumos. Raksti nupat iznākušajā grāmatā «Nevienam mēs Latviju nedodam». Un kāds tūlīt ap to sacēlās troksnis! Bet par daudzām nejēdzībām – klusums.
Protams, jums mācības – pirmajā vietā, tomēr cieņa pret pagājušo daudzos jūsos ir zudusi. Cik jūs esat redzami valsts svētku pasākumos, kapos, kad atceras cīnītājus? Ar mums kopā ir tikai nedaudzi, bet pārējie? Uz pirkstiem jūs var saskaitīt. Bet, kad izpriecas, jūs esat klāt kā melnais mākonis. Kaut vai salūtu laikā Jelgavā. To varētu nodēvēt par patērētāju sindromu, ņemt, bet ne dot. Lūdzu neņemiet ļaunā, bet tā tas diemžēl ir. Visi nav vienādi. Arī jūs! Pat mēs, tik daudz cietuši, nereti nevaram atrast vienotu lēmumu. Un vēlreiz atvainojos par vārdu «jaunietis» un personīgi jums, ja esmu jūs aizskāris. Varu teikt: kļūstiet ātrāk pieaugusi un tad šādas izdarības uz jums neattieksies!
Guntars Bullis, represētais
