Latviju, kaut arī nelielu valsti, raksturo milzīgas teritoriālas atšķirības sociāli ekonomiskajā attīstībā.
Latviju, kaut arī nelielu valsti, raksturo milzīgas teritoriālas atšķirības sociāli ekonomiskajā attīstībā.
Viens no uzskatāmākajiem rādītājiem, kas raksturo teritorijas ekonomiskās attīstības līmeni, esot iekšzemes kopprodukts (IKP). To uz vienu iedzīvotāju par katru valsts rajonu un republikas pilsētu Latvijas Centrālā statistikas pārvalde aprēķina pēc Eiropas Savienības statistikas biroja ieteiktās metodes. Aizbildinoties ar sarežģītiem un darbietilpīgiem aprēķiniem, informācija par rajonu un republikas pilsētu IKP ir pieejama tikai par 1996. – 1998. gadu. Jaunāka informācija (par 1999. un 2000. gadu) esot nojaušama tikai par valsti kopumā. Tādēļ ekonomiskā situācija valsts atsevišķos reģionos jau apriori skatāma kā greizā spogulī, tas ir, ar vairāku gadu novēlošanos. Tad nu īstā reize atcerēties vecum veco teicienu, ka pasaulē pastāv meli, lieli meli un – statistika…
Ierēdņi un titulēti analītiķi gadiem ilgi operē ar «iesmakušu» informāciju. Būtu nekaitīgi, ja viņi vienkārši «spēlētos» ar to, taču nožēlojami, ka uz šīs novecojušās informācijas bāzes tiek būvēti dažādu nākotnes reformu pamati. Piemēram, plāni reģionu attīstībai, arī argumenti administratīvi teritoriālās reformas ieviešanai tiek smelti «iepuvušos» rādītājos. Uz šādiem pamatiem būvēta ēka nevar būt izturīga.
Tomēr, kā mēdz sacīt, labāk zīle rokā nekā mednis kokā, tādēļ būsim pateicīgi ciparu dīdītājiem un statistikas bīdītājiem par to pašu informāciju, kas (saskaņā ar ES ieteikto metodiku) mums ir pieejama.
1998. gadā (ak, Kungs, cik «svaigi» dati!) IKP uz vienu iedzīvotāju Ventspilī bija 3,3 reizes lielāks nekā caurmērā Latvijā un divas reizes lielāks nekā Rīgā. Ventspils un Rīga ir valstī vienīgās teritorijas, kurās IKP uz vienu iedzīvotāju pārsniedz vidējo rādītāju valstī. Pārējās piecās republikas pilsētās un visos 26 rajonos tas ir zem vidējā rādītāja valstī.
Vismazāk uz vienu iedzīvotāju iekšzemes kopprodukts saražots Rēzeknes rajonā, kur tas ir 4 reizes mazāks nekā caurmērā valstī un 14 reižu mazāks nekā Ventspilī.
Arī pārējos svarīgākajos statistikas rādītājos vērojamas būtiskas atšķirības starp dažādu grupu pašvaldībām – Latvijas rajoniem, pilsētām un pagastiem. Tā, piemēram, nefinansu investīcijas uz vienu iedzīvotāju Ogres rajonā ir gandrīz sešas reizes lielākas nekā Ventspils rajonā. Bezdarba līmenis Ogres rajonā ir vairāk nekā 5 reizes mazāks nekā Rēzeknes rajonā. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis uz vienu iedzīvotāju Rīgas rajonā ir gandrīz 4 reizes lielāks nekā Preiļu rajonā. Iedzīvotāju blīvums Rīgas rajonā ir gandrīz 9 reizes lielāks nekā Ventspils rajonā…
Iepriekšējā rindkopa atgādina mākslīgi samudžinātu pamatskolas matemātikas uzdevumu, kur nosacījumi un kombinācijas savijušās ap vienu reālo nezināmo. Atšķirībā no skolas uzdevumiem dzīvē ekonomisti mums piedāvā salīdzinājumus ļoti dažādās kombinācijās tādās devās, ka, no tām apdullušiem, cilvēkiem zūd pat apjēga par to, kāds tad galu galā ir «uzdevuma» mērķis. Tā vien šķiet, ka tas pārvērties ierēdņu pašmērķī – ar jebkādu rīcības šķietamību atpelnīt ES «uzticību» un lielā mērā arī aprēķinu finansējumu un savu algu.
Tomēr atgriezīsimies pie teritoriālajām atšķirībām (kuras gan, atkārtoju, raksturo cik necik reālu situāciju 1998. gadā, tas ir, laikā, kad vēl tikko sākās Krievijas ekonomiskā krīze, kas mūsu tolaik nosacītajai ekonomiskajai labklājībai krietni iedragāja skaustu). Aplūkosim pilsētas vispār. Bezdarba līmenis Baldonē ir 9 reizes mazāks nekā Līvānos. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis uz vienu iedzīvotāju Ventspilī ir vairāk nekā 7 reizes lielāks nekā Staicelē. Ja periodā no 1995. gada sākuma līdz 2000. gada sākumam Baldonē pastāvīgo iedzīvotāju skaits ir audzis par 7 procentiem, tad Valdemārpilī tas ir samazinājies par 15 procentiem.
Taču vislielākās teritoriālās atšķirības vērojamas pagastos. Piemēram, piecu gadu laikā (no 1995. līdz 2000. gadam) pastāvīgo iedzīvotāju skaits Dobeles rajona Auru pagastā palielinājās par 33 procentiem, bet Liepājas rajona Vaiņodes pagastā tas samazinājās par 34 procentiem.
2000. gada sākumā bezdarba līmenis Cēsu rajona Mores pagastā bija 78 (!) reizes mazāks nekā Balvu rajona Baltinavas pagastā. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis uz vienu iedzīvotāju Daugavpils rajona Šēderes pagastā bija 32 reizes lielāks nekā Limbažu rajona Braslavas pagastā. Zemes vidējā kadastrālā vērtība Rīgas rajona Stopiņu pagastā ir gandrīz 20 reižu augstāka nekā Talsu rajona Kolkas pagastā.
Ekonomikas ministrijai pakļauto iestāžu speciālisti kā pozitīvu tendenci min to, ka pēdējos trijos gados teritoriālajām atšķirībām esot tieksme samazināties gan pilsētu, gan rajonu, gan pagastu līmenī. 1997. gadā sākumā atšķirība starp labāko un vājāko rajonu pēc bezdarba līmeņa bija 8 reizes, bet 2000. gada sākumā tas samazinājies līdz 5 reizēm. Pilsētās šī starpība samazinājusies no 30 reizēm līdz 9 reizēm, pagastos gan tikai no 80 reizēm līdz 78. Fantasmagorija! Tas tiešām ir prātam neaptverams «progress»!
Pēc iedzīvotāju ienākuma nodokļa uz vienu iedzīvotāju atšķirība starp labāko un vājāko rajonu 1996.gadā bija 3,6 reizes. 1999.gadā tā ir pat nedaudz palielinājusies – līdz 3,7 reizēm. Toties pilsētās un pagastos šī atšķirība samazinājusies: pilsētās – no 9,1 reizes līdz 7,4 reizēm, pagastos – no 40,1 reizes līdz 31,7 reizēm. Tas nozīmē, ka vienā Latvijas malā dzīvojošs Jānis ar saviem nodokļiem valsti stutē ar vairāk nekā trīsdesmit latiem mēnesī, kamēr Pēteris citā malā valsts kasei atmet tikai vienu latu. Bet abi no valsts sagaida lielākas pensijas, labāku un lētāku veselības aprūpi, abi grib, riepām švīkstot, līdz pat namdurvīm atvizināties pa šoseju.
Taču ne jau Jānim vai Pēterim jāpārmet viņu cilvēciskās vēlmes, tāpat kā ne jau viņi vainojami pie nenormālās diferences ienākuma nodokļa maksājumos: ja sagadās, ka Pēteris dzīvo pagastā, kur bezdarba līmenis ir 78 reizes augstāks nekā Jāņa pagastā, tad abiem, turklāt kopā ar kaimiņiem, vajadzētu ņemt rokās dakšas un doties uz Rīgu pie tiem, kas šo absurdu radījuši, apcakojuši ar skaitļiem, ar tiem pagalam sagrozījuši galvu iedzīvotājiem un paši sev. Statistikas riņķa dancī visi apreibuši tiktāl, ka reizēm cēloņi gandrīz sajūk ar sekām. Un tādā gadījumā var sākties manipulācijas – ar administratīvi teritoriālās reformas argumentāciju, ar prioritāšu iedalījumu un citām sociāli ekonomiskajām «aktivitātēm», kuru rezultātā tiek ievārīta arvien biezāka statistikas putra, kuras vienīgā jēga ir tā, ka tā «garšo» ES padomdevējiem, kamēr mums pašiem vēders turpina kurkstēt no bada.
Taisnības labad jāpiebilst, ka nav pamata apšaubīt nevienu no piesauktajiem «iesmakušajiem» skaitļiem. Kaut ko jau tie demonstrē. Visspilgtāk gan – ķīseli, pa kuru visi esam spiesti grābstīties un kuru grūti savākt vienkop, jo trūkst «trauka» – precīzas, pārskatāma sistēmas metodoloģijas datu salīdzināšanai. Bet vēl vairāk trūkst pašu datu – pietiekami operatīvu un objektīvu, lai adekvāti mēģinātu ietekmēt sociāli ekonomisko situāciju. Pārāk ilgi un gausi tiek griezts statistikas rats, kas ar sarežģītu pārnesumu sistēmu saslēgts ar vēl smagnējāku birokrātisko mehānismu. Tādēļ arī viss «agregāts» – Latvijas tautas saimniecība – knapi mīņājas uz vietas, jo visas šīs mašinērijas reālais «dzinējs» ir tikai un vienīgi cilvēks, kas turklāt ir pusbadā un noguris no politiķu solījumiem.
____________
* Par «piespēlēto» skaitļu materiālu autors pateicīgs VSIA «Reģionu attīstība» septembrī izdotajam pārskatam «Īpaši atbalstāmo reģionu attīstības programmas izvērtējums (1998. – 2000. gads)»
