Centrālā statistikas pārvalde, norādot uz maijā veiktā darbaspēka izlases pētījuma rezultātiem, informē, ka 47,7 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju jeb 4,9 procentiem no nodarbināto kopskaita bija papilddarbs.
Centrālā statistikas pārvalde, norādot uz maijā veiktā darbaspēka izlases pētījuma rezultātiem, informē, ka 47,7 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju jeb 4,9 procentiem no nodarbināto kopskaita bija papilddarbs.
Iespējams, ka to iedzīvotāju skaits, kuriem ir papilddarbs, ir lielāks, jo ne katrs aptaujātais vēlas atklāt savu papildienākumu avotu un jomu, kurā darbojoties, tie iegūti.
Par iedzīvotāju ekonomiskām problēmām liecina tas, ka 21,6 tūkstoši cilvēku jeb 2,2 procenti no nodarbināto kopskaita meklēja kādu papilddarbu, turklāt gandrīz astotajai daļai jeb 13,2 procentiem no visu papilddarbu meklējušajiem vismaz viens papilddarbs jau bija.
Latvijas likumdošanā noteiktais darba nedēļas ilgums – 40 stundu, taču ekonomiskie apstākļi daudzus cilvēkus spiež strādāt ilgāk par likumā noteikto laiku, lai gūtu papildu ienākumus. Ir arī uzņēmumi, kas nevar saviem strādājošajiem samaksāt par pilnu darbdienu, radot nevēlamas sekas: darbinieki ir spiesti strādāt nepilnu darbdienu vai ņemt nesamaksātas brīvdienas. Piespiedu brīvdienas vai saīsinātu darba nedēļu ekonomisku un finansiālu iemeslu dēļ (izejvielu un materiālo resursu trūkums, grūtības ar izstrādājumu realizēšanu u.tml.) var uzskatīt par slēptā bezdarba formām.
Dati liecina, ka liela daļa (46,1 procents) nodarbināto strādā likumdošanā noteikto 40 stundu darba nedēļu, tikai 17,8 procenti – vienu līdz 40 stundas nedēļā (pārsvarā tās ir sievietes), bet 32,6 procenti – vairāk par oficiālo darba nedēļu (savukārt šajā grupā lielākā daļa ir vīrieši). Tas liecina, ka daudzi cenšas iegūt papildu ienākumus.
Nepilnu darba laiku strādājošo bija 96,2 tūkstoši cilvēku, bet vairāk nekā puse jeb 50,2 tūkstoši no tiem bija spiesti strādāt nepilnu darba laiku piespiedu kārtā: dažādu iemeslu dēļ nebija varējuši atrast darbu pilnai darba dienai, ar administrācijas rīkojumu noteiktais darba dienas ilgums neatbilda pilnam darbalaikam vai nebija darba pilnai darba dienai.
Tajā pašā laikā daudzi strādāja vairāk nekā piecas dienas nedēļā, gandrīz ceturtajai daļai no strādājošo kopskaita darba nedēļas garums bija sešas vai septiņas dienas.
