Cilvēkam, kas pat uz tuvāko veikalu brauc ar auto, ir grūti iejusties gājēja ādā. Jo īpaši, ja jāsteidzas un… līst lietus.
Cilvēkam, kas pat uz tuvāko veikalu brauc ar auto, ir grūti iejusties gājēja ādā. Jo īpaši, ja jāsteidzas un… līst lietus. Liktenis izspēlē ar mums visādus jokus, un visnepiemērotākajā brīdī tu paliec kājāmgājējos, jo ar «bērīti» notikusi kāda ķibele. Tad nu pilnībā var izbaudīt mirkļus, ko izjūt cilvēks, ejot kājām gar ceļa malu. Tā es cilpoju starp peļķēm, cenzdamās sevi mierināt ar domu par gājēju priekšrocībām – svaigu gaisu (cik nu tas var būt svaigs, ejot gar ceļa malu) un iegūto laiku padomāt par ikdienišķām lietām. Šādas pārdomas pārtrauca garāmbraucoša mašīna, kas gandrīz visu peļķes saturu bija uzšļākusi manam gaišajam mētelītim. Nu tas kļuva pelēki punktains. Līdz sasniedzu galamērķi, visus autobraucējus, kas traucās garām, biju iedalījusi divās kategorijās ar vienu atšķirību – pieklājīgie, kautri piebremzē, lai nenodarītu pāri manam jau tā cietušajam apģērbam, un tie sliktie, kas neciena gājējus (uz mani pašu, protams, šis dalījums neattiecās.) Otrie izrādījās vairākumā.
Bet nu par ko citu. Atceros laiku, kad, tikko saņēmusi autovadītāja apliecību, ar bailēm vadīju mašīnu pilsētas centrā. Un tad notika tas, no kā visvairāk baidījos – mans auto noslāpa tieši krustojumā un nemaz nedomāja kustēt no vietas. Apzinīgi apgūtās satiksmes noteikumu zināšanas guva virsroku pār uztraukumu un es, ieslēdzot avārijas gaismas, izmisīgi mēģināju iedarbināt dzinēju, zem deguna murminot mīļvārdiņus, veltītus savam auto.
Kad uztraukums bija pāraudzis izmisumā, bet ieinteresēto skatieni jau kļuvuši vienaldzīgi, pie mašīnas loga izdzirdu vīrieša balsi uzrunājam mani krievu valodā. Protams, ka es nevarēju (nemācēju) izstāstīt, kas kaiš mašīnai, taču to darīt arī nebija laika, jo es riskēju radīt pamatīgu sastrēgumu. Jaunais vīrietis, daudz nedomādams, «pieāķēja» manu auto pie savējā. Aizvilcis mūs līdz tuvākajai stāvvietai, pieklājīgi palūdza atvērt motora pārsegu. Visas iepriekšējās izjūtas nomainīja apjukums, jo manas eksāmenā teicami nokārtotās teorētiskās zināšanas nespēja palīdzēt to izdarīt. Kad es bezpalīdzīgi noraustīju plecus, izdzirdu labvēlīgu pārmetumu, kas noteikti nebija veltīts man: «Ak Dievs, ko sēdina pie stūres!?» Nezinu, kādā veidā, bet pēc mirkļa mašīnīte tika iedarbināta. Laimīga un pateicīga es steidzos atvadīties no mana glābēja. Taču vīrietis aizbildnieciski paziņoja, ka mierīgāk jutīšoties, ja ar savu braucamo pavadīs mani līdz mājām. Laikam biju atstājusi pilnīgas neprašas iespaidu. Nepalīdzēja arī aizbildināšanās, ka dzīvoju diezgan tālu no pilsētas centra. Pārliecinājies, ka esmu «nogādāta», mans glābējs aizbrauca, atstādams vielu pārdomām par to, cik izpalīdzīgi cilvēki dzīvo mūsu pilsētā, un par jauno autovadītāju apmācības nepilnībām. Vienu varu sacīt droši – lietainā laikā braucot garām kājāmgājējam, samazinu ātrumu un tagad arī zinu, kā atverams motora pārsegs.
