Aktieris Dainis Ozoliņš plašākai sabiedrībai kļuvis pazīstams, darbojoties populārajā TV seriālā «Dzīvoklis».
Aktieris Dainis Ozoliņš plašākai sabiedrībai kļuvis pazīstams, darbojoties populārajā TV seriālā «Dzīvoklis». Viņam ir arī epizodiska loma jaunajā Latvijas TV seriālā «Viss kārtībā!». Ar viņu runājām par filmēšanos šajos TV iestudējumos, par aktiera radošo darbu un dzīvi.
Kā kļuvāt par aktieri?
Jau skolas gados literatūras stundās sapratu, ka man ir ietekme uz publiku. Literatūras skolotājs Kristaps Dziedātājs lika man lasīt klasei priekšā ainas no A.Upīša «Sūnu ciema zēniem». Klase skaļi smējās, jo es lasītajā ļoti iedzīvojos. Tikai pēc vairākiem gadiem sapratu, ka ietekme uz publiku rodas tikai tad, ja aktierim dota dzīva iztēle, tad viņš spēj aizraut arī skatītāju. Vēlāk darbojos dramatiskajā pulciņā. Dzīvoju blakus kultūras namam, un man patika bieži apmeklēt teātri. Iestājos Kultūras darbinieku tehnikumā, kuru beidzu kā pašdarbības dramatisko kolektīvu režisors. Studiju laikā mani sajūsmināja tas, ka bija iespēja apmeklēt Rīgas teātrus. Tajā laikā pat epizodēs spēlēja spilgti aktieri: Emīlija Bērziņa, Austra Baldone un citi. Pēc tehnikuma beigšanas bija paredzēts braukt strādāt uz lauku klubu, bet tajā laikā Operetes teātra korī trūka dalībnieku un pieņēma mani. Sākumā spēlēju tikai epizodēs, bet man bija laba atmiņa un drosme, tāpēc drīz vien man sāka uzticēt arī lielākas lomas. Strādājot Operetes teātrī, sapratu, ka daudzi aktieri, kas spēlē cēlas un gaišas lomas, dzīvē bieži vien ir kā hiēnas un šakāļi. Būdams vēl jauns, ļoti daudz esmu spēlējis vecus cilvēkus. Režisors Kārlis Pamše uzskatīja, ka ne katrs var atveidot večus, bet man esot uz to talants. Vēlāk konservatorija (tagadējā Mūzikas akadēmija) organizēja muzikālās komēdijas aktieru kursu, un, tā kā biju parādījis, ka kaut ko varu, tad mani tur uzņēma. Mūs sadalīja vairākās grupās. Katrai bija savs pedagogs. Es ļoti vēlējos nokļūt Helēnas Romānovas grupā, jo man patika, ka viņa pārāk neaizrāvās ar teorētisku mācīšanu, bet akcentu lika uz praktiskiem piemēriem. Konservatoriju beidzu kā muzikālā teātra aktieris.
Pastāstiet, lūdzu, par filmēšanos TV seriālā «Dzīvoklis»?
Tas ir viens no retajiem gadījumiem, kad filmēšanas grupas starpā valdīja sirsnīgas attiecības. Seriāla literārais materiāls nav nekāda pērle, un, lai varētu no tā izveidot kvalitatīvu iestudējumu, vajadzīgs labs kontakts ar partneriem. Tagad jau es uztraucos mazāk, bet filmēšanās sākumā bija grūtāk, jo agrāk nebiju strādājis kameru priekšā. Operatori un grimētājas ir pirmie cilvēki, ar kuriem jāsadarbojas, strādājot televīzijā, jo kameras priekšā pat vismazākā nepilnība ir redzama kā palielināmā stiklā. Seriāls tiek filmēts jau piekto gadu, tāpēc ir uzplūdi un atkritieni – reizēm tas izdevies labāk, reizēm sliktāk. Tomēr cilvēki šo seriālu ļoti mīl, īpaši laucinieki. Ne tāpēc, ka lauku ļaudis būtu stulbāki, bet tāpēc, ka viņu ikdiena paiet smagā un nogurdinošā darbā. Vakarā pēc darba viņi vienkārši vēlas kaut ko izklaidējošu un viegli saprotamu.
Vai tiek uzņemtas jaunas seriāla «Dzīvoklis» sērijas?
Jā, vasarā uzņēmām 25 sērijas. Ja būs materiāls, tad martā strādāsim vēl pie tikpat daudzām sērijām. Ar iepriekšējām kopā būs 200 sēriju.
Jums ir epizodiska loma arī jaunajā TV seriālā «Viss kārtībā!».
Grūti par to kaut ko pastāstīt, jo nav nojausmas, kā šis seriāls beigsies. Man tika iedots tikai to sēriju scenārijs, kurās es piedalos. Seriālā esmu braukšanas instruktors, kas tiek atlaists no darba. Man būs jābildina televīzijas grimētāja Rita Ose (aktrise Elza Radziņa). Šo bildinājumu var tulkot dažādi: vai nu viņš bildina Ritu tāpēc, ka kļuvis bezdarbnieks, vai arī tāpēc, ka tiešām jūtas ļoti vientuļš. Režisore Inta Gorodecka strādā ārkārtīgi interesanti. Arī seriālā «Saldā indes garša» viņa spēja savākt veiksmīgu aktieru grupu.
Jūs daudz uzstājaties lauku klubos ar paša sagatavotām programmām. Kāda ir lauku publika?
Tā kardināli atšķiras no pilsētas. Pasākumi lauku klubos, kuros es piedalos ar savu programmu, notiek pie galdiem – ar ēšanu un dzeršanu –, bet tas nav tas briesmīgākais, jo lauciniekiem tā ir viena no retajām iespējām satikties. Es šajos vakaros nerunāju feļetonus, bet savu uzstāšanos iesāku ar to, ko viņi gaida no manis: stāstu anekdotes, dažādus interesantus notikumus, bet pa vidu «iemānu» arī labus autorus: I.Ziedoņa epifānijas, O.Vācieša dzeju, R.Blaumaņa, P.Ērmaņa darbus, arī folkloru. Visvairāk skatītāju atzinību izjūtu tieši laukos. Man tiek dāvinātas neiedomājamas lietas: zeķes, cimdi, gaļa, medus, pat sīpolu virtenes.
Vai jums ir kāda sapņu loma?
Man nav īpašas sapņu lomas. Nejūtos apdalīts šajā ziņā. Domāju, proporcionāli saviem dotumiem un iespējām esmu saņēmis pietiekami daudz darba. Labāk spēlēt mazu, bet labu lomu, nekā lielu un tukšu.
Jūs vairāk esat spēlējis raksturlomas.
Taisnība. Neesmu nekad pārdzīvojis, ka nespēlēju varoņus, jo man ir kritiska attieksme pret sevi, zinu savus dotumus.
Vai jums ir mīļākie skatuves partneri, ar kuriem izdevies veiksmīgi sadarboties?
Grūts jautājums. Nebūtu korekti kādu izcelt. Mans aktiera ideāls ir Alfrēds Videnieks, jo viņš bija ne tikai talantīgs aktieris, bet viņam piemita arī augstas cilvēciskās kvalitātes. Cenšos atrast kontaktu ar visiem skatuves partneriem.
Vai cilvēki uz ielas jūs pazīst? Vai tas netraucē?
Protams, pazīst. Ja uzņemies tādu lomu, kas iet cauri gadiem, tad jābūt gatavam uz dažādu reakciju. Leons Krivāns kādreiz TV spēlēja pirts Frīdi. Debestiņ! Viņš taču nevarēja parādīties uz ielas, viņam teātrī pat lomas vairs nedeva, jo visiem viņš asociējās tikai un vienīgi ar šo tēlu. Reiz cauri Rīgas tirgum steidzos uz darbu, bet kāds laucinieks, kas tirgojās ar kāpostiem, ieraudzījis mani, sāka saukt: «Jančuk, Jančuk!» Es piegāju tuvāk, un viņš man it kā visnepiemērotākajā brīdī, kad jāsteidzas, uzdāvināja vislielāko kāpostgalvu. Bet par to nevajadzētu ne apvainoties, ne dusmoties.
Kā pavadāt brīvo laiku?
Esmu pieķēries teātrim plašā nozīmē – kolekcionēju izrāžu programmiņas, recenzijas, avīžu rakstus par teātriem un aktieriem. Tā visa bija sakrājies tik daudz, ka mājās vairs nebija vietas, tāpēc daļu atdevu Teātra muzejam. Nevarēju to visu sistematizēt, un tad krāšanai zūd jēga. Man patīk izbraukt pie dabas. Brīnišķīgi ir ceļojumi kompānijā, bet ne mazāk skaisti ir ceļot arī vienatnē.
Vai sekojat līdzi arī politiskajām aktualitātēm?
Visiem notikumiem dzīvoju līdzi, jo, ja atļaujos kāpt uz skatuves, man tomēr jāorientējas aktualitātēs. Mani šokē tas, cik pērkami mēs tomēr esam, iznīkst tādas kategorijas kā sirdsapziņa. Kad skatos uz augsta ranga amatpersonām, domāju: tu vari nebaidīties no līdzcilvēkiem, bet, vai tiešām nebaidies no augstākiem spēkiem, no Dieva? Amerikas traģēdija zināmā mērā ir saukšus piesaukta. Ja pieaugušie skatās asiņainas filmas, tad viņi tās skatās, izejot no savas dzīves pieredzes, viņiem ir pat kaut kādas aizsargbruņas, bet jaunieši…
Tomēr mums ir jauka prezidente, dzīvs cilvēcisks piemērs. Viens no gaišākajiem un gudrākajiem cilvēkiem Latvijā.
Jelgava ir jūsu dzimtā pilsēta. Kā jūs šeit jūtaties?
Agrāk, kad daudz laika pavadīju uz Rīgas akmeņiem, iebraucot Jelgavā, man tā likās tik jauka un zaļa. Priecē tas, ka gandrīz atjaunoti abi tilti, sakopta arī pils apkārtne. Vismaz iebraukšana pilsētā un izbraukšana no tās ir skaista un patīkama. Ja sakoptu arī pārējo pilsētas daļu, tad būtu pavisam brīnišķīgi. Ir arī negatīvi momenti. Jau 10 gadu tiek rīkotas labdarības akcijas Sv.Trīsvienības tornim, bet, interesanti, kur paliek saziedotā nauda. Mūsu estrāde man atgādina visnožēlojamāko tirgus būdu. Tajā nevar rīkot pasākumus un cerēt uz kaut kādiem panākumiem.
