Vīru koris «Ozols» ir vecākais pašdarbības kolektīvs Lauksaimniecības universitātē.
Vīru koris «Ozols» ir vecākais pašdarbības kolektīvs Lauksaimniecības universitātē. Iespējams, arī Jelgavā, jo 2000. gada pavasarī atzīmēja 60. jubileju. Tajā dzied augstskolas profesori un docenti, pašreizējie un bijušie studenti vai vienkārši jelgavnieki, kurus vieno trīs lietas – dziesmas, meitenes un alus.
Dziesmas
Vīru koriem par repertuāra trūkumu nekad nav bijis jāžēlojas. Klasiskās vīru kora dziesmas kā Em.Dārziņa «Mūžam zili», A.Jurjāna «Lūk, roze zied» vai J.Vītola «Mežezers» būtu jānodzied jebkurā diennakts laikā jebkurā miesas un dvēseles stāvoklī. Tad ir arī tīri nerātnas, studentiskas, «popsīgas», ko dziedāt, kad kādā pasākumā paredzēta «otrā daļa» jeb draudzīga pasēdēšana un padejošana. Ir sadzīviskās dziesmas, ar ko dziesmu svētku laikā uzjautrināt tramvaja publiku vai pie alutiņa kausa kādā krodziņā. Diriģentam Guntim ir doma apkopot dziesmas, kur pieminēts ozols. Diez cik stundu varētu turpināties šāds popūrijs? Nezin vai ar vienu dziesmu svētku nakti pietiks!
Meitenes
Dziedoši vīri pēdējā laikā ir pieprasīti, jo Latvijas koru demogrāfiskā situācija liecina, ka uz vienu vīru kori ir vismaz trīs daiļā dzimuma kolektīvu. «Ozoli» cenšas apmierināt par sevi izrādīto interesi un ir atraduši draudzīgu dziedātāju kolektīvus visos Latvijas novados, izņemot Latgali. «Ozoli» cenšas dziesmotus pasākumus kuplināt ar jautru noskaņojumu, nerimstošu dejotprieku. Viņi nelūst, bet dzied un dejo vismaz pāris stundu pāri pusnaktij neatkarīgi no tā, cik tālu atrodas no mītnes vietas. Tāpēc meitenes viņus labprāt aicina ciemos, diemžēl pieprasījums ne vienmēr ir apmierināms, kas saistīts ar fiziskām un tehniskām iespējām. Bet vienreiz mēnesī augstskolas vadības atvēlēto autobusu vīri praktiski vienmēr izmanto, lai apmierinātu sev izrādīto uzmanību.
Alus
Valsts nosprausto programmu uz vieglu dzērienu lietošanu «Ozola» vīri jau pildījuši gadu desmitiem iepriekš. Neapšaubāms favorīts, protams, ir «Alutiņis, vecais brālis». Pa šo laiku noteikti iznāktu kāds alus ezeriņš, ko dažādos pasākumos vīri kopīgiem spēkiem likvidējuši. Pēdējā laikā nepārprotama ir tendence izmantot vietējo produkciju – Zemgalē brūvēto miestiņu. Tomēr īpašas ievērības vērta ir sadarbība ar Piebalgas alus darītavu, kas vienmēr parūpējas par sava brūvējuma klātbūtni, kad «Ozolvīri» apmeklē krāšņo novadu. Vīru dziesmām bez alus nav īstās garšas un otrādi. Kurš gan cits, ja ne «Ozola» vīri mūsu kaimiņvalsts galvaspilsētā Viļņā uz ielas atrastu alus mucu! Tas ir patiess notikums pagājušo studentu dziesmu svētku laikā. Vai tā nav zīme?
Koris par sev izrādīto uzticību un atbalstu var pateikties Lauksaimniecības universitātes vadībai un Studentu klubam (īpaši savai «mammai» Vēsmai). Tomēr svarīgākais ir diriģents un tie, kas dzied, lai kori pazītu pēc «savas sejas». Diriģenta Gunta galvenā ideoloģija ir paļauties uz saviem spēkiem un koru skatēs neizmantot tradicionālos rotācijas vai rokāžu principus, aicinot profesionālus papildspēkus. «Ozola» pēdējo gadu veiksmes vai neveiksmes piedzīvotas pašu spēkiem. Kāpēc tomēr vīri ir kopā ar kori?
Guntis, diriģents: «Kas atnāk uz «Ozolu», tas to nenožēlo un lielākoties arī tajā paliek. Kad pirms septiņiem gadiem sāku strādāt, tad korī pārsvarā bija vecie dziedātāji, maz nāca studenti, domājām pat par likvidēšanos. Tagad jau vairāk nekā puse ir jaunatne, galvenokārt studenti. Jubilejas koncertā uz dēļiem bijām gandrīz piecdesmit! Korim ir kaut kāds īpašs gars, ko veido pieredzes un jaunības sakausējums.»
Ainārs, «mehu» mācībspēks: «Teikšu īsi – dzīvo dzīvi dzīvu dzīvi!»
Nauris, beidzis «mājturībniekus»: «Galvenais, kāpēc joprojām braucu uz kori, ir kolektīvs. Visvairāk patīk, ka varu aprunāties ar interesantiem vīriem. Saista kora vecākā paaudze, kas tiešām ar vislielāko atdevi piedalās mēģinājumos un koncertos. Patiesībā viņi ir mugurkauls, uz ko balstās koris, bet jaunajiem būtu daudz ko no viņiem mācīties, ne tikai dziedāšanu.»
Gunča Zorge, 3. kursa «mehs»: «Kļūdams par studentijas pilntiesīgu locekli, sev par piemērotāko ārpusstudiju brīvā laika pavadīšanas iespēju civilizētos apstākļos izvēlējos vīru kori «Ozols». Ar katru mēģinājumu auga vēlme turpināt dziedāt tajā. Bet vislabākā izjūta sirdī iedzirkstīja, kad pēc pirmajiem sadraudzības koncertiem ar kuplajiem Latvijas meiteņu koriem ballēs varēja sajust, ka ikdienā gar ausīm paskrējusī dziesma tomēr spējusi sakustināt klausītāju sirdis. Tas viss atspoguļojas deju solī, kas nemēdz rimt līdz pat rītam, turklāt iegūti jauni draugi, kas tiešām nav maz.»
Jānis, bijušais «mehs», kas korī ir rīmju kaldinātājs, studentus un Jelgavas vīrus aicina uz kori šādi:
«Neskaties, vai vecs vai jauns,
Lai ar galvā dzīvo klauns.
Pavasarī, rudenī,
Reizēm arī ziemā,
Skaņu dziesmu uzraujam,
Dažs pat iekrīt sniegā.
Vīri jautri, līksms tiem prāts,
Nav starp mums te lieka.
Dziedāt mūsu pulkā nāc!
Netrūks tev ne nieka.
Vienmēr dziedāsim mēs kopā,
Varbūt dažreiz būsim lopā.»
Studentu dienas koncerts ir kā apliecinājums, ka «Ozols» vēl zaļo. Parasti koncerts mēģina izdziedāt kaut ko jautru un nebēdīgu, ko, tiesa, nav jāuzņem nopietni. Tāpēc jau tas ir studentu pasākums. Kamēr būs studentu diena, kamēr pastāvēs Lauksaimniecības universitāte, tikmēr dziedās vīru koris «Ozols».
Aigars Stillers, «Ozolā» kopš 1995. gada
