Šajā valstī pie Baltijas jūras, kuras krastos skalojas dzintars, dzīvošana kļūst aizvien interesantāka.
Šajā valstī pie Baltijas jūras, kuras krastos skalojas dzintars, dzīvošana kļūst aizvien interesantāka. Un iemesli laikam ir meklējami ne tikai aptuveni pēc gada notiekošajās Saeimas vēlēšanās, bet arī tajā, ka vienam otram Latvijā palicis dzīvot pavisam grūti. Ar katru dienu aizvien vairāk sāk izgāzties mīts par Latviju kā tranzītvalsti – šis rūpals acīmredzami iet uz beigām, un tie, kas līdz šim bija vairāk vai mazāk sekmīgi apguvuši šo nozari, nu ir spiesti meklēt cita veida biznesa iespējas. Un re – vēl palikuši neprivatizēti pāris uzņēmumi, kas zina, varbūt var pakampt kādu tiesu no tiem?
Un, ja kāds patrāpās ceļā un traucē šo ieceri realizēt, tad ir jāatrod visi līdzekļi, lai šo kādu dabūtu pie malas. Un par nožēlu jāatzīst, ka visādiem «trubu» sargātājiem ir uzradušies arī atbalstītāji, kas līdz šim vairāk vai mazāk ir aizstāvējuši Latvijas nacionālās intereses. Kamēr sabiedrībai nav zināmi patiesie Privatizācijas aģentūras (PA) ģenerāldirektora Jāņa Nagļa atbrīvošanās iemesli, neatliek nekas cits, kā domāt, ka arīdzan uz PA šefu ir attiecināti iepriekšminētie «spēles noteikumi». Un, tajos neiekļaujoties, J.Naglim acīmredzami neatlika nekas cits, kā atstāt amatu.
Ja cilvēks kaut drusku grib saprast pēdējos notikumus valstī, šķiet, vislabākais veids šā mērķa sasniegšanai būtu paraudzīties uz lietām sinhroni. Tikko ir atlaists J.Naglis, «pēkšņi» Valsts prezidente sāk izrādīt paaugstinātu interesi par videonovērošanas iekārtām Terehovas muitas punktā. Vai nākamais no darba atbrīvotais būs VID ģenerāldirektors Andrejs Sončiks? Vai varbūt der paanalizēt trešdienas raidījumā «Kas notiek Latvijā» Jaunās kristīgās partijas līdzpriekšsēdētāja, Viļa Krištopana valdības ekonomikas ministra Aināra Šlesera teikto, ka jau viņa laikā bijis uzstādījums, ka pirmajam no amata «jāaiziet» J.Naglim, bet otrajam – Latvijas Krājbankas prezidentam Arnoldam Laksam, kas, starp citu, pagaidām ir bijis teju vai vienīgais, kas izrādījis nopietnu pretestību Ventspils mēra Aivara Lemberga ļoti merkantilo plāno realizācijai. Mājienu par potenciālo spiedienu Latvijas Krājbankas privatizācijas procesā ir devis arī J.Naglis. Un Latvijā reti mēdz būt dūmi bez uguns. Tāpēc sabiedrībai divtik uzmanīgi ir jāseko visiem turpmākajiem notikumiem ap Latvijas Krājbanku. Turpmāk pieļaut šādas nemotivētas «atlaišanas» kaut kādas mistiskas zaudētas uzticības dēļ nedrīkst. Ja J.Naglis savā darbībā PA vadībā ir pieļāvis nopietnas kļūdas, tad tās ir jāatklāj sabiedrībai, pretējā gadījumā pēdējā patur sev tiesības ar nožēlu konstatēt, ka tas ir bijis kārtējais politiskais pasūtījums. Savukārt, ja PA šefa nodarījumi ir patiešām milzīgi, tad valdība, tos slēpjot no sabiedrības, kļūst par līdzvainīgiem visās potenciālajās nelikumībās.
Runājot par Andra Bērziņa valdību kopumā, jāatzīst, ka pašlaik tā ir acīmredzami vāja pret partiju finansētāju spiedienu. Ja vairākas iepriekšējās valdības tam nav pakļāvušās tik lielā mērā vai pat kritušās šā spiediena rezultātā, tad A.Bērziņam, kā izskatās, pret vietējo oligarhu iegribām nav ko iebilst un valstī sāk notikt pārāk dīvainas lietas, kuras nespēj izskaidrot pat valdības locekļi. Un tas vairs nav normāli!
Diemžēl pašlaik Latvijā ir sākušies procesi, kurus iniciē neliela saujiņa Latvijas politiķu un amatpersonu. Vai valsts būs pietiekami spēcīga, lai savlaicīgi ieliktu sprunguļus šo darboņu riteņos, to rādīs laiks. Tāpat kā atlikušo uzņēmumu privatizācijas gaitu. Tikai «lietu bīdītājiem» nevajadzētu lolot ilūzijas, sabiedrība vairs nav pilnīgi bezspēcīga – kopš leģendāro deviņdesmito gadu sākuma tā ir augusi un attīstījusies, un sliktākajā gadījumā tā savu vārdu pateiks nākamajās Saeimas vēlēšanās, līdz kurām Latvijas politiskie šeftmaņi cenšas radīt maksimāli izdevīgu poligonu savai darbībai. Būtu tā kā laiks saprast, ka tā tās lietas jau sen nedara.
