Vairāk nekā 200 valstu un zemju plašajā starptautiskās vieglatlētikas savienības saimē nebūs daudz tādu, kurās sporta karaliene – vieglatlētika – šogad var atzīmēt savu simtgadi.
Vairāk nekā 200 valstu un zemju plašajā starptautiskās vieglatlētikas savienības (IAAF) saimē nebūs daudz tādu, kurās sporta karaliene – vieglatlētika – šogad var atzīmēt savu simtgadi.
Gadsimtu garajai vēsturei ir arī sava priekšvēsture. Kā zināms, cilvēces kultūrvēsturē vieglatlētika ienāca sengrieķu laikmetā, tad pēc gadsimtiem garas pauzes sekoja lēna atdzimšana līdz 19. gadsimta vidum, kad sports tātad arī vieglatlētika sāka attīstīties straujāk. Dažādos masu saziņas līdzekļos tiek publicētas ziņas par tuvāku un tālāku kaimiņzemju sportotājiem arī vieglatlētikas pirmsācējiem Anglijā, Vācijā, Čehijā, Norvēģijā u.c. Ir precīzas ziņas par sportistu sasniegumiem pagājušajā gadsimtā un pat senāk. Bet kas noticis mūsu mazajā Latvijā, zemē, kuras sportisko izaugsmi aizkavēja svešzemju varas zābaki? Pateicoties tā dēvētajām brāļu draudzēm, savdabīgai kustībai mūsu zemes kultūrvēsturē, varam ieskatīties vieglatlētikas priekšvēsturē, pagriezt laiku atpakaļ par diviem gadsimtiem.
Šīs kustības brāļus vienoja uzskats, ka ikvienam jāuzraksta savs dzīvesstāsts. Tādēļ līdz mūsu dienām nonākuši it plaši tālaika dzīves apraksti, kas saglabāti galvenokārt brāļu draudzes centrā Hernhūtes pilsētiņā Saksijā, Vācijā.
1801. gadā «Hernhūtes brāļu draudzes ziņās» nezināms aprakstnieks ievietojis no Vidzemes nākušā Skangaļu Jēkaba biogrāfiju.
Tās pamatā ir paša Jēkaba vācu valodā rakstītais apcerējums «Nabaga latviešu zemnieka ceļojuma dienas pa šīs pasaules bēdu ieleju», viņa nostāsti un vēstules pazīstamajam hernhūtiešu kustības vadītājam un ideologu atbalstītājam grāfam Cincendorfam.
No šā rakstījuma uzzinām, kas tad īsti bijis Jēkabs Skangals. Viņš dzimis 1723. gada 1. maijā Valmieras apkaimes Mūrmuižas Skangaļu māju saimnieka brāļa Pētera ģimenē. Septiņu gadu vecumā, mātes skolots, iemācījies lasīt, deviņu gadu vecumā jau no galvas pratis mazo Lutera katķismu un dziesmu grāmatu. No 11 līdz 15 gadu vecumam viņš strādājis smagā zemnieka darbā uz lauka, pēc tam mācījies pie linu audēja.
Šajā laikā viņš iepazinies ar Valmieras hernhūtiešu skolotāju semināra sludinātajām idejām, bet, kad zēnam bijis sešpadsmit, negaidīti ieradies muižu virspārvaldnieks no Pēterpils (zviedru laikos reducēto Mūrmuižu Krievijas ķeizariene Anna uzdāvinājusi savam favorītam Ernstam Bīronam). Viņš aizvedis līdzi latviešu zemnieku dēlus par kalpotājiem hercoga galmā Pēterpilī, maija sākumā Pēterpilī nonācis arī Jēkabs Skangals.
Ziņas par augstmaņu kalpotāju skrējieniem, pat par pašu muižnieku sacensībām uz Krieviju atveduši jau Pētera I laikā Anglijā bijušie krievu bajāru un tirgotāju dēli. Pirmoreiz skriešanās starp galma augstmaņu kalpiem Pēterburgā jau esot notikusi Latvijā dzimušās ķeizarienes Katrīnas I (Martas Skavrovskas) valdīšanas laikā.
Tā, lūk, dažas dienas pēc ierašanās Pēterburgā Vidzemes slaidajam, gaišmatainajam zemniekdēlam saskaņā ar galma augstmaņu derībām, kura kalps būs ātrākais skrējienā līdz ķeizara vasaras pilij, bija jārāda savas spējas. Un pusgalvas tiesu par citiem garākais vidzemnieks bijis ātrākais. Apmierinātais hercogs turpat uz vietas izsniedzis viņam brīvlaišanas rakstu. Kā vēsta vēsturiski apraksti, uzvarētājiem esot dotas arī balvas, ne sliktākas kā čigānu dejotājām. Hercogs Bīrons, kas cēlies no mazturīgas muižnieku dzimtas un, kā noskaidrojuši šīs dzimtas vēsturnieki, bijis latviešu tautības Kalnciema muižas kalpones dēls, vienmēr lepojies, ka viņa brīvzemnieks noskrējis gan grāfa Ostermana kalpus no Vāczemes un Šveices, gan augstdzimušo kņazu Volkonska, Galicina, Čerkaska un citu dzimtļaudis no Tveras, Vologdas un Mazkrievijas, un turējis izskatīgo un spējīgo puisi savas laipnības saulītē.
1740. gada vasarā notika galma apvērsums un favorīts Bīrons nonācis Šlisenburgas pagrabos, bet Jēkabs, pateicoties brīvlaišanas rakstam, varējis atgriezties dzimtenē, kur visi zinājuši, ka Skangaļu Pētera dēls kalpojis galmā par «lēperi» (vācu val. «laufer» skrējējs). Pārbraucis mājās, Jēkabs kādu laiku strādājis par audēju, iesaistoties brāļu draudzes kustībā. No 1745. gada pavasara dzīvojis Vācijā, pēc 1750. gada īsu laiku Anglijā, pēc tam Holandes pilsētiņā Zeistā netālu no Utrehtas, kur desmit gadu bijis ziepju vārītāju meistars brāļu namā. Miris 1801. gada 5. maijā, apglabāts kādā no Zeistas kapsētām. Tāds bija latviešu zemniekpuiša audēja, brāļu draudzes sludinātāja, ziepju meistara un galma skrējēja t.i., pirmā latviešu vieglatlēta dzīves ceļš.
