Ceturtdien, 22. novembrī, Jelgavas katedrālē notiks Svētā Mise jeb dievkalpojums, kas būs veltīts Jelgavas diecēzes bīskapa Antona Justa 70. dzimšanas dienai. Īsi pirms lielās jubilejas bīskaps labprāt piekrita sniegt interviju.
Ceturtdien, 22. novembrī, Jelgavas katedrālē notiks Svētā Mise jeb dievkalpojums, kas būs veltīts Jelgavas diecēzes bīskapa Antona Justa 70. dzimšanas dienai. Īsi pirms lielās jubilejas bīskaps labprāt piekrita sniegt interviju.
Jūsu dzimšanas diena tiks svinēta ne tikai Jelgavā, bet arī Varakļānos…
Jā, tā ir mana dzimtā pilsēta. Tā kā tēva ģimenē bija septiņi bērni, bet mātes – astoņi, tad iznācis tā, ka man tajā apkārtnē ir ļoti daudz radu. Lai mums būtu ērtāk kopā sanākt, nolēmām svētdien, 25. novembrī, tikties Varakļānu baznīcā un tad māsīcas Annas Upenieces mājās Sīļukalnā.
Kā jūs nolēmāt kļūt par priesteri?
Mani vecāki, brālis un māsa, kas nu jau ir aizgājuši mūžībā un apbedīti ASV, veidoja kristīgu ģimeni. Viņi manu dzīves ceļa izvēli, protams, atbalstīja. Liekas, ka pirmais impulss, kas man lika domāt par to, kas es būšu nākotnē, tika dots 1941. gadā, kad Latviju jau bija okupējuši komunisti. Tieši tajā reizē, kad saņēmu savu pirmo Svēto Komūniju, pēkšņi Varakļānu baznīcā ienāca patruļa un visu bērnu priekšā arestēja priesteri. Šoks bija liels, mēs pajukām kur kurais. Bet todien man radās doma, ka kādam taču ir jānāk apcietinātā priestera vietā. Vēlāk, kad mūsu ģimene bēgļu gaitās atstāja Latviju, netālu no Karaļaučiem nokļuvām briesmīgā apšaudē. Ceļmalā gulēja nogalinātie, bija daudz ievainoto, bet mēs palikām neskarti. Māte vēlāk teica, ka droši vien jau toreiz Dievs bija manī izredzējis priesteri, tādēļ arī mūs visus pasaudzējis. Vēl man pašam zināmas pārdomas radās 1945. gadā angļu zonā Vācijā pie Lībekas. Tur man kā puikam gadījās vērot, kā vācu ģenerāļiem, kas nebija labāki par sarkanajiem, sabiedroto karavīri rāva nost medaļas un zīmotnes. Kam visa viņu agrākā vara, slava un godība nu bija vajadzīga!? Es sapratu, ka dzīvē ir jāmeklē kādas augstākas vērtības. Tā 1958. gadā Beļģijā, Luvēnā beidzu Augstāko filosofijas institūtu, tad turpināju studijas Austrijā, Insbrukā, kur ieguvu grādu teoloģijā. Bet 1960. gadā Beļģijā Keisersbergas benediktīniešu klosterī bīskaps Boļeslavs Sloskāns, kas trīsdesmitajos gados bija izcietis cietumus un soda nometnes Sibīrijā, mani iesvētīja par priesteri. Vēlāk strādāju dažādās draudzēs ASV, apkalpoju arī trimdas latviešu katoļus.
Jūs savas priesterības 25 gadu jubilejā saņēmāt atzinību no pāvesta, kā arī no prezidenta R.Reigana. Vai tomēr pietrūka dzimtenes, ka nolēmāt atgriezties Latvijā?
Padomju okupācijas laikā uz Latviju nebraucu, taču reiz pēc «dzelzs priekškara» krišanas mana amerikāņu draudze uzdāvināja biļeti uz Latviju. Protams, gribēju romantiski izstaigāt bērnības takas, bet tad Rīgas arhibīskaps, tagadējais kardināls Jānis Pujats sāka runāt par to, ka trūkst mācību spēku Rīgas Garīgajā seminārā. Atbildēju, ka neesmu vēl gatavs, lai atgrieztos Latvijā. Uz to emeritētais bīskaps Cakuls skarbi piebilda: «Varbūt tad, kad būsi gatavs, tu vairs Latvijai nebūsi vajadzīgs.» Tā 1992. gadā atgriezos un kļuvu par profesoru Garīgajā seminārā. Tagad esmu semināra rektors, atbildu par 46 jauniem puišiem, kas ir nolēmuši kļūt par priesteriem. Taču šajā ziņā esmu vairāk kā pārraugs, ir nākuši klāt jauni profesori, kas studējuši ārzemēs. Man vairāk laika aiziet, kalpojot kā bīskapam jaundibinātajā Jelgavas diecēzē, kura ir izstiepusies no Baltkrievijas robežas Daugavpils rajonā līdz Engurei un kurā ir 90 tūkstoši katoļu.
Kā Latvijā esat iedzīvojies? Kā dzimtene jūsu klātbūtnē ir mainījusies?
1992. gadā likās – nu tik mēs saņemsimies un uzcelsim brīvo Latviju tādu, kāda tā reiz bija. Bet tagad šķiet, ka tas ideāls ir kļuvis vēl tālāks. Taču, runājot nopietni, esmu pārsteigts par to negarīgumu, ar kuru man dzimtenē ir iznācis sastapties. Bez šaubām, padomju vide nebija garīga. Tagad no ideoloģiskā materiālisma gan esam paglābti, bet no mūsdienu materiālā materiālisma, kas neņem vērā citu cilvēku vajadzības, bet krāpj un grābj, neesam pasargāti. Manuprāt, katoļu baznīca un baznīcas vispār Latvijā ir daudz darījušas, lai paturētu cilvēkos ticību un gara spēku. Taču valsts mērogā tas nav veikts pietiekami. Ja paturēsim skolās ateismu un nemācīsim par ticību neko, tas mūsu zemi noved pie tā, ka cilvēka dzīvībai nav vērtības. Dzīves nihilisma sekas ir jūtamas, kaut vai ņemot to pašu narkotiku sērgu. Un šis dzīves necieņas un naida vilnis, kā mēs redzam, terora veidolā jau arī veļas pāri pasaulei, iznīcinot tūkstošiem dzīvību.
Mana mūža devīze ir «Ut vitam habeant», ko no latīņu valodas varētu tulkot «Lai viņiem dzīvība!». Savā mūžā esmu daudz redzējis, ka dzīvība tiek iznīcināta, tāpēc cenšos, lai tā atjaunojas, lai pesimisms zūd un Latvijā atgriežas labāki laiki. Es ticu, ka Latvija iet uz priekšu, ka tajā atgriežas garīgais spēks, bez kura tā nemaz nevar pastāvēt.
Kā veicas jūsu darbs diecēzē? Vai draudzes aug?
Draudzes aug, par ko es ļoti priecājos. Jelgavas rajonā vien mums ir draudzes Kalnciemā, Līvbērzē, Zaļeniekos, Elejā, Staļģenē. Jāuzteic sadarbība arī ar Jelgavas pašvaldību, kā arī ar citu koncesiju baznīcām Jelgavā. Tagad, sagaidot 70 gadu jubileju, liekas, ka vajadzētu vairāk noskatīties, kā darbojas citi, bet izjūta vēl aizvien ir tāda, ka esmu notikumu centrā. Vispār jau bīskapiem no 75 gadiem ir jāpiesaka Svētajam Tēvam atlūgums un jāiet pensijā…
Kā jūs iedomājieties savus pensijas gadus, varbūt dosieties atpakaļ uz Ameriku?
Palikšu Latvijā. Cerams, ka vēl jau kaut ko varēšu darīt.
***
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles prāvests Antons Smelters:
Ļoti žiperīgs bīskaps. Šķiet, viņš vēl aizvien ir tāds pats kā jaunības laikos, kad mēs kopā studējām Beļģijā. Viņš ir viens no dzīvākajiem, inteliģentākajiem trimdas garīdzniekiem, arī īsts savu ļoti cienījamo vecāku dēls.
Akadēmiķe Baiba Rivža:
Kopā ar ļoti inteliģento un izglītoto Justa kungu esmu bijusi gan pirmajā, gan otrajā Sēlijas kongresā. Pilnībā piekrītu viņai akcentētajai domai par Latvijas dzīvā spēka nozīmi. Viņš teica, ka var zust mūsu meži, aizaugt lauki, bet dzīvais spēks paliks, un tieši tas nesīs Latviju augšup. Ir jādara viss, lai mums dzimtu bērni, lai viņi izglītotos, lai nākotnes sabiedrība būtu stipra.
Kardināls Jānis Pujats:
Garīdzniecībā aizvien darbinieku ir pietrūcis. Esmu ļoti priecīgs, ka Antons Justs, būdams latvietis, atsaucās aicinājumam atgriezties dzimtenē.
Kāda kundze Jelgavā pie katedrāles vārtiem:
Ļoti jauks cilvēks. Dod gudrus padomus, ja tos vajag.
