Kopš Latvijas valstiskās neatkarības nodzīvotā desmitgade ir palīdzējusi atbrīvoties no vienas otras ilūzijas, uzdauzīt vienā otrā pierē punu un zilumus vienā otrā elkonī.
Kopš Latvijas valstiskās neatkarības nodzīvotā desmitgade ir palīdzējusi atbrīvoties no vienas otras ilūzijas, uzdauzīt vienā otrā pierē punu un zilumus vienā otrā elkonī. Nevienmērīgā valsts un tās iedzīvotāju attīstībā noiets tāls ceļš straujā tempā, un, šķiet, kārtējo reizi pienācis laiks uz brītiņu apstāties un padomāt, kā dzīvot tālāk. Sāk izkristalizēties atziņa, ka tikai ar neatkarības izcīnīšanu vien ir par maz – tā jāprot arī noturēt. Un noturēt tā, lai pašu turētāju domās nebūtu rūgtuma. Un nebūt ne mazsvarīgi būtu paraudzīties atpakaļ – cik daudz Latvija ir spējusi mācīties no savām kļūdām, kuru bijis ne mazums.
Arī tagad valsts ir nonākusi kārtējās izvēles priekšā – uz kuru pusi doties – uz Rietumiem vai Austrumiem. Diemžēl, šķiet, vairākumam Latvijas sabiedrības ir pilnīgi skaidrs, ka mūsu valstij nav iespēju palikt politiski neitrālai, jo tāda tā nevar būt ekonomiski. Protams, visi tā nedomā. Piemēram, sabiedriskā organizācija «Prāta spēks» ceturtdien, 22. novembrī, Rīgā rīkos piketu ar devīzi «Latvija kā neitrāla valsts». Cik var noprast, šādi protestējot pret potenciālo dalību NATO. Vai minētā organizācija spēs garantēt Latvijas drošību, par to gan jāšaubās.
Pavērojot pēdējās aktualitātes Latvijas politikā, var skaidri identificēt nacionālo interešu sadursmi ar globālajām. Protams, šajās cīņās neiejaucas neviens no malas, un viss tiek padarīts latvju politiķu rociņām, tikai aizvien mazāk Latvijā paliek tādu tautas kalpu, kas tiešām aizstāv nacionālās intereses, par kurām viņiem tā patīk stāstīt vēlētājiem, kad nepieciešams atbalsts pirms kārtējām Saeimas vai pašvaldību vēlēšanām. Un labākais, ko te var darīt vēlētāji – izvēlēties mazāko no ļaunumiem. Pragmatisma trūkums joprojām ir viena no neatkarīgās Latvijas sabiedrības iezīmēm. Vairāk nekā trešdaļa svārstīgā elektorāta nozīmē tikai to, ka vēl kādu laiku varēs uzdarboties visādi politiskie «jampampiņi» un klasiskas, atvērtas politikas Rietumvalstu izpratnē mums vēl ilgi nebūs. Gan pēdējais LSDSP kongress, gan notikumi saistībā ar PA ģenerāldirektora Jāņa Nagļa atbrīvošanu no amata liecina tikai par to, ka līdz iekšējai demokrātijai klasiskā izpratnē vairumā Latvijas lielo partiju ir tikpat tālu kā līdz mēnesim.
Un tomēr, no otras puses, neatkarīgās Latvijas dzīvē ir bijušas arī daudzas labas un veiksmīgas lietas. Pirmkārt, postsociālistiskā sabiedrība ir spiesta attīstīties daudz straujāk nekā, piemēram, Eiropas Savienības valstis. Un tā daļa Latvijas sabiedrības, ka ir spējusi ielēkt šajā vilcienā, šķiet, zaudētājos nepaliks. Protams, juku laiki ir kā radīti zināmam haosam un nelikumībām ekonomikā, ko centušies (un vēl turpina censties) izmantot daudzi latvju politekonomijas «šeftmaņi». Tomēr pēdējo laiks iet uz beigām, un to varētu pierādīt jau nākamā gada Saeimas velēšanas.
Vēl viens visai iepriecinošs rādītājs ir tas, ka Latvija atrodas vienā no pirmajām vietām Eiropā pēc studējošo skaita. Pat, ja ņemam vērā to, ka tik daudziem speciālistiem Latvijā labi atalgotas darbavietas tik drīz neatradīsies, sabiedrības izglītošanās ir lielākā mūsu cerība. Ja sabiedrība nespēs saprast patieso «lietu norisi», to bez liekiem jautājumiem politiķi pamanīsies «iebāzt maisā», kā tas Latvijā ir bijis visus šos gadus, tāpēc par vienu no šīs daudzu mīlētās valsts problēmām var uzskatīt politiskās un ekonomiskās elites atsvešināšanos no sabiedrības.
Domājot par Latvijas valstiskās neatkarības nostiprināšanu, būs aizvien vairāk jāuzmana valsts ekonomiskā neatkarība. Te nu jāteic, ka investori ir laba lieta, taču valstij un pašvaldībām vajadzētu veltīt vairāk uzmanības, lai noskaidrotu ieguldītāju līdzekļu izcelsmi, it īpaši tad, ja tie nāk no Austrumiem. Pretējā gadījumā kādā jaukā dienā Latvija būs pēkšņi «integrēta» NVS bez jebkāda referenduma, vienkārši Austrumu kaimiņvalsts «uzņēmējiem» piederēs kontrolpaketes stratēģiski nozīmīgākajos Latvijas uzņēmumos, daudzi nekustamie īpašumi un būs milzīgas iespējas ietekmēt valsts politiku un ne jau par labu mūsu valsts nacionālajām interesēm.
Iepriekšminētā perspektīva gan ir tikai ļaunākais no scenārijiem, kura piepildīšanos, veltot tam zināmas pūles, vēl iespējams novērst. Un te atkal būtu īstā reize atcerēties vēsturi, neatkarības cīņas un tos, kas nolika galvu par brīvu Latviju. Ar kādiem darbiem Latvijas valsts un katrs no mums godina viņu piemiņu? Tāds šoreiz ir jautājums!
