Šā rudens mazpulcēnu konkursa «Zemkopības ministra dāvana tev – iesēj, izaudzē, kop!» noslēgumā, tiekoties un fotografējoties kopā ar čaklākajiem lauku bērniem no visas Latvijas, A.Slakteris teica: «Šis ir vēsturiskākais foto manā ministra biogrāfijā!».
Šā rudens mazpulcēnu konkursa «Zemkopības ministra dāvana tev – iesēj, izaudzē, kop!» noslēgumā, tiekoties un fotografējoties kopā ar čaklākajiem lauku bērniem no visas Latvijas, zemkopības ministrs Atis Slakteris teica: «Šis ir vēsturiskākais foto manā ministra biogrāfijā!»
Taču iespējams, ka arī 21. novembrī, pārkāpjot 45 gadu slieksni, Atis Slakteris varēs teikt: «Šī ir vēsturiskākā dzimšanas diena manā mūžā.» Jo 20. un 21. novembrī pēc ES lauksaimniecības un zivsaimniecības komisāra Franca Fišlera lūguma viņš atrodas komandējumā Briselē.
Pirms došanās turp lūdzām ministru atbildēt uz dažiem pusapaļas jubilejas jautājumiem.
Jums šūpulī līdzi dots uzvārds Slakteris – kā ar to sadzīvojat?
Man pašam problēmu nav! Atceros, studiju laikā kopmītņu komandante man ieteica precoties pāriet sievas uzvārdā. Atbildēju, ka ir par vēlu. Man tobrīd jau bija riņķis pirkstā. Tiesa, arī mana līgava tika ieminējusies par uzvārda maiņu, bet es teicu: «Nu tad pameklē citu uzvārdu!» Visiem, kas uztraucas manā vietā, es parasti saku tā: ja satiekat kādu ar ļoti skaistu goda vārdu, tad ziniet, ka tie visi ir nomaskējušies Slakteri!
Savos četrdesmit piecos gados varat būt gandarīts. Jūsu zemnieku saimniecībā dabiski izveidojusies paaudžu saikne: tēvs, pieredzējis agronoms, joprojām kopīgajā lietā iegulda savas zināšanas, jūs – pa vidu, un nu arī dēls sāk saimniekot…
Jā, pateicoties dēlam, kas piekrita kļūt par mūsu saimniecības pārvaldnieku, es pašlaik varu atļauties vadīt Zemkopības ministrijas darbu. Kad Ulvim padsmitnieka vecumā ieprasījos, ko viņš domā studēt, viņš nopūtās: «Kas gan man cits atliek, būs vien jāiet uz Lauksaimniecības universitāti!»
Man gan tas nepavisam nebija vajadzīgs! Jutos pietiekami jauns un spēka pilns, lai vadītu mūsu saimniecību līdz tam laikam, kad mazbērni nāks palīgā. Dēls tomēr izvēlējās lauksaimniecību. Un mani gandarī tas, ka tā ir viņa brīva izvēle.
Vai, dzimšanas dienā atrodoties Briselē, nejūtaties par vienu lielu svētku kliņģeri nabagāks?
Paspēsim! Mūsmājās iegājies, ka katru gadu uz Atiem un arī dzimšanas dienās sievas tēvs man dāvina pa paša izaudzētam trusim. To kopīgi «noprovēsim». Arī ministrijā svētku torti ēdīsim pēc atgriešanās.
