Ierastajā vietā – zemnieku saimniecībā «Līči» – un ierastajā laikā – gada nogalē – atkal kopā sanāca rajona aktīvākie zemnieki, lai godam nosvinētu Latvijas valsts dzimšanas dienu un pie reizes pārrunātu gada laikā iegūto un zaudēto.
Ierastajā vietā – zemnieku saimniecībā «Līči» – un ierastajā laikā – gada nogalē – atkal kopā sanāca rajona aktīvākie zemnieki, lai godam nosvinētu Latvijas valsts dzimšanas dienu un pie reizes pārrunātu gada laikā iegūto un zaudēto.
Noplucis kā suņa aste, pa brikšņiem skrienot
Gan apņēmīgi (ar «Nevis slinkojot un pūstot») un diezgan jautri sākusies, svinēšana palēnām plaka ikdienišķi saimniecisku sarunu risināšanā. Varētu domāt, ka visiem prātā iekritis «Latvijas ceļa» apsveikums tautai, kurā teikts, ka ne katram no mums pieder meži un zeme, taču visiem mums pieder sava Latvija. Par tās izaugsmi un stiprināšanu tad mums arī jārūpējas. «Un vai zemnieks to nedara, laukus sēdams un ražu vākdams? Visiem pārtiku gādādams?» vaicāja rajona Zemnieku apvienības priekšsēdētājs un «Līču» saimnieks Modris Jansons. Un pats arī atbildēja: «Dara gan un kā vēl dara. Taču nav pārliecības, ka valstij un tautai tas ir vajadzīgs. Statistiķi, apkopodami kārtējā pusgada valsts ekonomiskos sasniegumus, zemniekiem liek vilties: pārāk nesaderīga ir tabulās skatāmā valsts straujā attīstība un zemnieku bezcerība. Rīgā jau var redzēt, cik kontrastaina ir mūsu sabiedrība. Vieni var lepni svinēt svētkus. Bet laucinieks? Noplucis kā suņa aste, pa brikšņiem skrienot, tāds ir tagad zemnieks,» bēdīgi atzina «Līču» saimnieks.
Šis plūdu gads bijis pamatīgs siets zemniekiem
Lai cik skumja būtu ikdiena, cerība arvien vēl ir dzīva. Un zemnieki cēla vīna glāzi par savām un zemes lietām – lai saule spīd un laiks pieturas labs, lai vētru nav un visi veseli esam. Galu galā par to, lai attīstības līkne arī lauksaimniecībai stiepjas uz augšu.
«Cilvēki ir depresīvi, noguruši no mūžīgajām problēmām, ko lauciniekiem sagādā ne vien neatsaucīgā valdība, bet arī māte daba, daudzi neuzticas, netic solītajam, ieraujas sevī,» sacīja kooperatīva «Tupenis» vadītāja Līvija Zelle. «Izslīkušie labības lauki tā arī palika nekulti, slimoja cukurbietes, kartupeļu vagās labi ja ceturto daļu ražas ievācām. Man visvairāk žēl to jauno, kas nevar un nevar tikt līdz normālai saimniekošanai, jo nesaņem nekādu atbalstu. Jā, šis gads ir pamatīgs siets zemniekiem – izdzīvos tikai stiprākie.» Bet, ja par izdzīvošanu sāk šaubīties pat vieni no pašiem dūšīgākajiem zemniekiem Irma un Nikolajs Laščenko, tad nudien kaut kas vairs nav kārtībā.
Viesis no Somijas stiprina latviešus garā
Gaišāku noti visā ienesa ciemiņš no Somijas Jans Maura, SIA «SilJa» direktors. Izsacījis savu prieku par latviešu tradīcijām un vēlmi tās saglabāt, viņš uzteica arī latviešu zemnieku uzņēmību un prasmi izdzīvot šodienas apstākļos, kad lauciniekam jākonkurē ne tikai ar saviem tautas brāļiem, bet arī ar ārvalstu uzņēmējiem, kas te sanāk savus uzņēmumus veidot. «Ārvalstu ietekme Latvijā ir liela un jūtama,» sacīja J.Maura, «tādēļ jo vairāk apsveicama ir mazo lauku uzņēmēju izveicība un prasme noturēties savā vietā, izmantojot mazo uzņēmumu priekšrocību – elastīgumu. M.Jansona «Līči» ir apliecinājums tam, ka arī šajos apstākļos Latvijas laukos zemnieks var veiksmīgi strādāt.
Kur gan mēs sēsim «vienu graudu veselu»?
Mazliet uzbangojušo prieku atkal atsēdināja vēl vienas laucinieku raizes – par zemes izpārdošanu ārzemniekiem. Jau labi sen par to savu negatīvo viedokli izteica Liepājas rajona zemnieki, viņiem «ēdelīgais kaimiņš» nākot no Dānijas. Turklāt vēl stāsta, ka šī valsts saviem citzemju zemes pircējiem kompensējot 80 procentu no pirkuma summas. Pēc mūsu, Zemgales, auglīgās zemes savukārt tīkojot gan vācieši un dāņi, gan zviedri un pat norvēģi. Dažs mūsu zemnieks ar saviem tīrumiem jau jūtoties kā ielenkumā, un, ja vēl arī nākamais gads būšot tikpat nelabvēlīgs kā šis, tad pat mazdēlam «noliktos» hektārus vajadzēs mainīt pret naudu izdzīvošanai. Un pats trakākais tas, ka šajā gadā likvidētas agrāk maksātās subsīdijas zemes pirkšanai. «Es arī nevaru saprast, kādēļ valsts negrib garantēt zemes iegādei bankā ņemtu kredītu,» bija sašutusi Latvijas Zemnieku federācijas sieviešu organizācijas vadītāja Rita Čigāne. Zeme taču ir paliekoša vērtība, to vējš mežā nesapūtīs un uguns nesadedzinās, pat zemnieks kapā līdzi nepaņems. Vai tad var būt vēl drošāka naudas aizdošana? «Nezin vai pēc dažiem gadiem mēs vēl varēsim dziedāt to dziesmu «Ja ikviens tik zemē sētu…»? prātoja kāda zemniece. «Nepiederēs taču mums tā zeme vairs!»
Ar vecu traktoru panākumus grūti kaldināt
Taisnība vien būs zemniekiem – lauksaimniecība ir gandrīz bezperspektīva tautsaimniecības nozare. Vismaz pagaidām. Lūk, kas par to rakstīts Ekonomikas ministrijas ziņojumā par situāciju valstī pirmajā pusgadā: «Pamazām stabilizējas situācija lauksaimniecībā (2000. gadā pievienotā vērtība palielinājās par 3,3 procentiem). Tomēr strādājošo zemā produktivitāte un ārējā konkurence ir galvenie šķēršļi šīs nozares attīstībai.» Un citā vietā: «Viens no galvenajiem lauksaimniecības atpalicības iemesliem ir zemais ražošanas specializācijas līmenis, kas kavē ražošanas efektivitātes kāpumu un līdz ar to izdevumu samazināšanos uz produkcijas vienību.
Produkcijas kvalitātes līmenis dažkārt neatbilst ES standartiem. Tas samazina lauksaimniecības produkcijas konkurētspēju kā iekšējā, tā ārējā tirgū.» Izdevumā norādīts arī, ka mazas ir zemnieku saimniecības, vienai caurmērā pieder 24 hektāri zemes, vēl mazāk – tikai 7,6 hektāri – ir piemājas saimniecībai. Saimniekošanā tiek izmantota nolietota, nemoderna tehnika. 2000. gada jūnijā no 56 000 saimniecību īpašumā esošajiem traktoriem tikai nepilni pieci procenti bija ražoti pēdējos sešos gados…
«Plikam ir vienalga, no kuras puses vējš pūš, kā auksti, tā auksti…» nopūtās viens no lauksaimniekiem.
Vīri atjaunos vīru pēcpusdienas ceturtdienās
Laikam jau aksioma par plikuma salšanu pamudināja vīrus pievērsties siltuma problēmām. Līdz ar to tika nolemts atjaunot pērno tradīciju – vīru pēcpusdienas «Līčos» ik ceturtdienu pulksten 16, lai spriestu par aktuāliem praktiskiem jautājumiem. Un šoceturtdien, 22. novembrī, galvenā runāšana būs tieši par apkures un malkas sagādes lietām. Pēc nedēļas, 29. novembrī, ieplānots interesēties par ganību mietiem un žogiem, bet par koka stāvbūvēm un citām celtniecības lietām vīri varēs spriest nākamā mēneša pirmajā ceturtdienā – 6. decembrī.
