Kopš 1993. gada jelgavnieki pazīst pirmsskolas izglītības iestādi bērnu attīstības centru «Rotaļa», bet kā bērnudārzs tas pastāv jau 25 gadus.
Kopš 1993. gada jelgavnieki pazīst pirmsskolas izglītības iestādi bērnu attīstības centru «Rotaļa», bet kā bērnudārzs tas pastāv jau 25 gadus.
Šajā nedēļā «Rotaļā» plaši tika atzīmēta jubileja. Kā «dārziņš» mainījies šo gadu laikā, kas tajā aktuāls patlaban un par ko tiek sapņots nākotnē, – saruna ar «Rotaļas»
vadītāju Ilzi Putnieci.
Atmiņas.
Ilze stāsta, ka padomju laikos «Rotaļa» bija parasts dārziņš, kur tuvējās apkārtnes vecāki veda savus bērniņus: «Tagadējo tēlu sākām pilnveidot tikai deviņdesmito gadu sākumā. Tas bija laiks, kad vairākām pirmsskolas izglītības iestādēm vajadzēja pieņemt smagus lēmumus – tika apvienotas grupiņas, daudzviet no darba atlaida audzinātājas un auklītes. Mēs to negribējām pieļaut un sākām apsvērt alternatīvas.»
Pēc nopietnas izpētes «Rotaļā» sāka darboties pirmā bērnu rehabilitācijas grupa, kurā strādāja fizioterapeite Aija Kļaviņa.
«Sākums bija invalīdu sporta klubs «Cerība», kas jau bija pievērsies šo problēmu risināšanai – mēs domājām, kā viņiem palīdzēt. Bija ideja, piemērots laiks un telpas. Izstrādājām projektu, ko pašvaldība atbalstīja, un varējām sākt strādāt ar bērniem invalīdiem, kuriem ir kustību traucējumi. Tolaik pat RAF mums uzdāvināja mikroautobusu, lai mēs audzēkņus varētu izvadāt pa mājām, daudz palīdzēja arī Daugavas Vanagu organizācija. Lieliski sadarbojāmies ar Jelgavas 1. sanatorijas internātskolu. Tas bija sākums – viena grupiņa. Kad A.Klaviņa aizbrauca uz Ameriku, viņa satika «Čikāgas piecīšu» līderi Albertu Legzdiņu, kas, izdzirdējis par mūsu idejām, rosināja veidot bērnu attīstības centru. Var teikt, ka viņš ir mūsu krusttēvs, tagad darām jau tik daudz un dažādas lietas, ka grūti tās visas nosaukt.»
Realitāte.
Nu jau ceturto gadu «Rotaļa» ir iekļāvusies programmā pārmaiņas izglītībā «Soli pa solim». Viņi bija vieni no pirmajiem, kas sāka īstenot šo metodi. Patlaban «Rotaļā» ir viena bērnu rehabilitācijas grupa un 11 parastas bērnudārza grupiņas. Tomēr teikt «parastas» būtu pārāk nosacīti, jo visas jau strādā pēc «Soli pa solim» metodes, kas šo «dārziņu» krietni atšķir no citiem.
«Pašlaik svarīgākais ir tas, ka rakstām programmu, lai nu jau ne vairs tikai projekta ietvaros, bet pilntiesīgi strādātu ar «Soli pa solim» taktiku. Otrs virziens – bērnu invalīdu integrēšana sabiedrībā. Pacietīgi strādājot rehabilitācijas grupā, mēs jau esam panākuši, ka daži no šiem bērniņiem var pilnvērtīgi iekļauties parastajās grupiņās – tas ir liels solis uz priekšu. Galvenais princips ir vienota komanda – pedagogs + bērns + vecāki. Ir ļoti svarīgi bērna attīstības procesā iekļaut ģimeni – viņi ir padomdevēji, kolēģi un vecāki vienlaikus. Jāpiebilst, ka «Rotaļa» nekad nav sūdzējusies par bērnu trūkumu. Lai arī kādi būtu laiki, bērnu skaits ir tikai audzis. Patlaban tas sasniedz 229. Mēs strādājam atšķirīgi. Lielu laiku tas bija saistībā ar projektu «Soli pa solim», bet tagad esam pārliecinājušies, ka šī metode atmaksājas. Tomēr arī jāatzīst, ka mēs par to nebūtu varējuši pārliecināties, ja vecāki mums neuzticētos – viņi uzticēja mums savus bērnus un tagad ir apmierināti ar rezultātu.»
Vīzijas.
«Nākotnē mēs raugāmies gaiši. Mūsu kolektīvs ir laba komanda – cilvēki, kas strādā radoši, kuriem ir labas idejas un cieša apņemšanās tās īstenot. Mums pats svarīgākais ir bērns – darām visu, lai mazulis pie mums justos labi. Bieži vien šur tur var lasīt, ka kādā «dārziņā» noticis kāds pasākums – ražas svētki, rotaļu pēcpusdiena, pasaku rīts. Bet vai kāds padomā, cik daudz tur jāiegulda darba, lai bērnam šāds notikums šķistu interesants un kaut ko dotu arī viņa attīstībai? Tas ir nopietns darbs.»
«Rotaļa» par savu moto ir izvirzījusi tēzi: «Bērniem ir vajadzīgi gudri vecāki».
«Ļoti cenšamies visās norisēs iesaistīt vecākus, bet nākotnē vēlamies, lai vecāku izglītošana nesāktos tikai tajā brīdī, kad tētis un mamma nodod bērniņu mūsu rokās. Domājam, ka varētu rīkot tādu kā bēbīšu skolu. Kur strādātu ne tikai ar zīdaiņiem, bet ar vecākiem – sieviete un vīrietis kļūst par vecākiem tajā brīdī, kad bērniņš tiek ieņemts, un ir ļoti svarīgi, lai jau kopš tās dienas mazulis izjustu mīlestību, gādību un rūpes.»
Runājot par citām nākotnes vīzijām, I.Putniece atzīst, ka ir vēl divas utopiskas lietas, ko viņa «Rotaļā» vēlētos īstenot, – atjaunot jau desmit gadu nefunkcionējošo baseinu un izveidot īstu bērnu rotaļu laukumu.
«Ne jau nu šūpoles un kāpšļus, bet īstu bērnu brīnumpasauli. Mazu oāzi – pasaku zemi mazuļiem. Jo patiesībā mūsu pilsētā jau vecākiem nemaz nav, kur savus bērniņus aizvest. Kāpēc tā nevarētu būt «Rotaļa»?»
