Latvijas Dailes teātris. M.Zālīte, U.Marhilēvičs. Dziesmu spēle «Tobago!». Režisors Valdis Liepiņš.
Latvijas Dailes teātris
M.Zālīte, U.Marhilēvičs
Dziesmu spēle «Tobago!»
Režisors Valdis Liepiņš
Ja gribat nokļūt Tobago, izrādās, jums nav tālu jābrauc – tikai līdz Dailes teātrim. Nu jau pāris nedēļu M.Zālītes radītie «jestrie» ventiņi mēro šo ceļu starp Venstpili un kārdinošo pasaku zemi Tobago. Lai Kurzemes pavalstniekiem būtu labāka jušana un dzīvošana, Uldis Marhilēvičs ir apdāvinājis viņus ar saldi smeldzīgām, jutekliski intīmām, himniski patriotiskām un parodiski stilizētām dziesmām, kas kopā ar nelielajām uzveduma sadzīves epizodēm pārvēršas krāsainā, muzikālā vitrāžā. Mūzika lido, šūpojas, sauc, aicina, noliedz, lūdz, un man kā skatītājam ik pa brīdim gribas tai iedungoties līdzi. Mūzikas aicināta, es atmetu visus stingros vērtēšanas kanonus un vienkārši ļaujos, lai man izstāsta stāstu par to, kā mīlēts un kā dzīvots gandrīz pirms 300 gadiem. Nedaudz tas atgādina pasaku, nedaudz īstenību (iesaistīts pats Kurzemes hercogs!), bet kopumā – labu dziesmu spēli, kas atbilst visām šā žanra vēsturiskajām tradīcijām – daudz mūzikas, asprātība un smiekli, nedaudz traģikas un mīlestība…
Mīlestības šūpolēs šoreiz iesēdināts netradicionāls pāris – Artūra Skrastiņa Andrejs, jauns kuģu būvētājs no Venstpils, un viņa līgava Ieva, jaunā, labi dziedošā aktrise Aija Dzērve. Sadzīviskās asprātībās un komiskās epizodēs «uzšvirkst» dažādi uzveduma tēli, kuru skatuves dzīves «smeķi» pastiprina sulīgā ventiņu izloksne: Ģierts Kore (Juris Frinbergs) un viņa sieva Amālija (Indra Briķe), kuru saticīgo mūža kopdzīvi kā rēgs apstāvējis un pamanījies pat pa vidu iespraukties kāds «burvis un vilkatis» Ķīviš’ Rein’s, burvīgi izlutinātā un kaprīzā, taču neiedomājami mērķtiecīgā un čaklā Zaķīšu «famīlijas» atvase Lulla (Sarmīte Rubule), kas pieknipelējusi tīņu tīnes laba vīra gaidās, un trakas greizsirdības piemeklētais holandiešu jūrnieks Kornēlijs Hansens (Andris Bērziņš), kas līdz neprātam mīl un reizē ienīst ciniski izlaidīgo, brīvību alkstošo, skaisto un iekārojamo krogus meitu – Rēzijas Kalniņas Liliju. Skatītāju aplausus izpelnās arī no pasaku žanra ieceļojušais Tobago iemītnieks Robinsons Krūzo jeb Krūziņ’ Roberts (Juris Strenga).
Režisors Valdis Liepiņš īsti nav varējis izlauzties no sev tik tuvā koncertuzstādījuma žanra, kas pats par sevi (žanra robežās), protams, nav nekas nosodāms, taču muzikālā uzvedumā, kur zināms statiskums jau ieprogrammēts ar tā uzbūvi (dziesma, ārija, dziedājums nekad nevirza darbību, bet gan nosacīti to apstādina, jo ir kaut kādas vienas (!) emocijas paudējs), kā «īlens no maisa» izspraucas sadzīves ainu neveiklais uzstādījums. Īpaši pārejas vietas, proti, dziesma – darbība. Arī pietiekami asprātīgās un temperamentīgās dejas (horeogrāfe Elita Bukovska) nespēj aizsegt mizanscēnu negludumus. Taču, tā kā uzvedums savu skatuves dzīvi tikko sāk, ir cerības, ka režisoriskais «pirksts» vēl izdarīs savas korekcijas, lai «Tobago» uzmirdzētu patiesi košās krāsās. (Un, ja vēl režisors atļautos pārkāpt savai pietātei pret libreta autori un svītrot izrādes «vēsturiskos ekskursus»…)
Dzīve brīvībā, sava zeme, sava saimniecība, un senie ventiņi mūs aicina kopā izsapņot savu saldi rūgto sapni par Tobago, kur «maize aug kokos un visu gadu ir siena laiks»… Un arī skatītājam ir iespēja «aizklīst» uz turieni, kur liriskā sentimentā atskan Ziemassvētku dziesma – kurzemnieku ilgas pēc dzimtenes, sniega un eglītes, kā nepiepildāmi skumja laimes atblāzma –, kur dzīvo zili tērptās (veiksmīgus un asprātīgus kostīmus radījusi kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa) dīvaini groteskās būtnes iezemieši, kuru karalis «uzcerējis» skaisto balto sievieti Lullu, un kolorītā polkas stilizācijā notiek «divu šo kultūru tuvināšanās un saplūšana», skatītāju zālei gandrīz uzgavilējot līdzi vārdiem: «Lulla, Lulla, tu i dulla!»…
Dziesmu spēlei radīta krāsās bagātīga un funkcionāli ietilpīga skatuves telpa (scenogrāfs A.Ozoliņš). Telpa pārvēršas līdzi tēlu likteņiem – no maigi zeltaini brūnganu toņu gammas Kurzemes varenības simbolizējošos skatos caur oranži miglainu dienvidu nakts smeldzi Tobago salā līdz noplukuši netīrām krāsmatām kara sagrautajā ventiņu dzimtenē. Milzīgās vēstures grāmatas, kas kā laikmeta un vēstures zīme kopā ar izrādes tēliem «izdzīvo» visas viņu dzīves, spēj transformēties dažādos priekšmetos un zīmēs no pūra lādes līdz pat zārkam.
Viegli un gaistoši, caur smiekliem un nostaļģiju man ļauts ieskatīties dzīvē, kuru izdzied un izdejo dailēnieši. Un laikam nekas tik precīzi neatspoguļo pieprasījumu pēc izrādes un skatītāju ieinteresētību kā garās rindas (!) pie biļešu kasēm. Ja arī jums gribas nokļūt zemē, kur neparasti skaisti izskatīsies «melnas iezemiešu kājiņas baltās vilnas zeķītēs», tad jums vienkārši jāieņem rinda uz «Tobago!»
