Pusotra gadsimta garajā latviskās mākslas vēsturē Zemgales pusē kā pirmās personības līdzās zināmu laika sprīdi Jelgavā dzīvojošajam vidzemniekam Jūlijam Federam neapšaubāmi ir Jānis Valters un Aleksandrs Romāns.
Pusotra gadsimta garajā latviskās mākslas vēsturē Zemgales pusē kā pirmās personības līdzās zināmu laika sprīdi Jelgavā dzīvojošajam vidzemniekam Jūlijam Federam neapšaubāmi ir Jānis Valters un Aleksandrs Romāns. Taču 19. gadsimta otrajā pusē ne tikai dzimtajai pusei savu artavu sniedzis vēl viens otrs vēlākajām paaudzēm mazāk zināms mākslas jomas censonis.
Jau pirms gandrīz astoņdesmit gadskārtām izdevumā «Ilustrēts Žurnāls» varam lasīt šādu atziņu: «.. personību vārdi tomēr noēno tos nedaudzos māksliniekus, kuri, augdami savas tautas vidū, nav atstājuši tik ievērojamus un redzamus darbus,… bet kuru nozīmi ar laiku, kad viņu darbi būs uzmeklēti un pienācīgi novērtēti, mēs nekādā ziņā nevarēsim noliegt. Un šādu, tagad gandrīz vēl nepazīstamu gleznotāju, grafiķu un varbūt pat tēlnieku nav bijis mazums.»
Kā viena no šādām personībām ir Jānis Lakše-Laksmanis, kuram šogad aizritēja 150. dzimšanas gadskārta. Dzimis 1851. gada 18. februārī Sodu – Sesavas Māla krogā kā vietējā krodzinieka, tirgotāja Kristapa un Līzes (dzimušas Muižzemnieces) vecākais dēls. Agri zaudējis tēvu, taču vēlāk audžutēva Jēkaba Žiglēvica sirsnīgi audzināts un aprūpēts.
Lasīt un rakstīt prasmi guvis mājās, tad gadu mācījies Jelgavā Reālskolas trešajā klasē. Pēc tam trīs gadi pavadīti lauku darbos pie vecākiem, līdz 1869. gadā kā namdara māceklis sācis strādāt pie kāda Jelgavas būvmeistara.
1871. gadā iestājies Rīgas Vācu amatnieku biedrības skolā, kur izcēlies ar saviem zīmējumiem, – Pēterburgā Mākslas akadēmijas konkursā tie guvuši atzinības diplomu un sudraba medaļu. Zināšanas papildinājis Vācijā Braunšveigas zemē, kur mācījies Holcmindes Būvniecības skolā, iegūstot namdara (galdnieka) meistara diplomu.
Pēc tam J.Laksmanis strādā Rīgas būvveikalā, apmeklē lekcijas Rīgas Politehniskajā institūtā, kā arī ieņem pilsētas galvenā arhitekta palīga amatu.
No 1877. gada strādājis par skolotāju Vācijā izglītotā tēlnieka un gleznotāja H.Poelšauva vadītajā Rīgas Vāciešu amatnieku biedrības skolā. Par šo darbību «Ilustrēts Žurnāls» raksta: «.. apbalvots bagātām gara dāvanām un centīgu un darbīgu dabu, viņš nerimstoši strādāja un pūlējās, lai attīstītos savā mīļajā mākslas nozarē – zīmēšanā.»
Ne mazāk veiksmīga bijusi viņa pedagoģiskā darbība, jo atzinība gūta par savu skolēnu darbiem 1882. gadā Pēterburgā rīkotajā Krievijas tehnisko un reālskolu audzēkņu darbu skatē.
Bet latviešu sabiedrībā J.Laksmanis sevi pieteica jau 1880. gadā, kad darinājis (zīmējis) Otro vispārējo dziesmu svētku piemiņas afišu, kā arī Rīgas Latviešu biedrības adreses Krievijas imperatoriem Aleksandram II un Aleksandram III.
Savukārt provinces mākslas cienītāju pulks viņu iepazīst 1881. gadā laikrakstā «Baltijas Zemkopis» ar zīmētajām karikatūrām un žurnāla «Pagalms» vinjeti.
Mainoties vācu skolas vadībai, 1883. gadā no darba tajā mākslinieks spiests aiziet. Tieši šajā laika posmā J.Laksmanis realizē ieceri – atvērt latviešu jaunatnei savu amatniecības skolu. Tās programma Rīgas Latviešu biedrībā bijusi pieņemta jau 1880. gada nogalē, taču tikai 1883. gada beigās mūsu novadnieks no Latviešu biedrības saņem lūgto pabalstu, lai dibinātu zīmēšanas (vēlāk – būvniecības un amatniecības) skolu. Jāmin, ka arī pirmajai Rīgas zīmēšanas skolai (vācu) bijis zināms Jelgavas puses pieskāriens, jo tās dibinātāja bija mākslas vēsturnieka un skolotāja Jūliusa Dēringa skolniece, Jelgavas pastmeistara Fridriha fon Junga-Stillinga meita Elīze (1829 – 1904), kas mākslā skolojusies arī Drēzdenē un Minhenē.
Kaut gan biedrības materiālais atbalsts nav bijis liels, J.Laksmanis skolas darbību iesācis divās nodaļās – zemākajā un augstākajā. Paši arī uzņēmušies lielāko mācību apjomu, piepalīdzot Rīgas Politehniskā institūta arhitektūras studentiem K.Pēkšēnam (vēlāk pazīstams Rīgas arhitekts), A.Ašenkamtam un A.Krēgeram.
Tas nebija viegls uzdevums – atvērt tādu skolu toreizējā vāciskajā Rīgā, kur impērijas šovinistiskā ievirze ienāca kā pilsētas pārvaldē, tā arī izglītībā. Tas prasīja lielu piepūli, zināmu nacionālo noteiktību, atsakoties no citām virzībām. Galvenais priekšmets, protams, bija zīmēšanas studijas. Par to kvalitāti liecina, piemēram, tas, ka skolas audzēknis J.Jaunkalniņš varēja izturēt konkursu un turpināt mācības šīs jomas Krievijas prestižākajā mācību iestādē – Štiglica Tehniskās zīmēšanas skolā Pēterburgā.
Diemžēl Zemgales censoni skāra viena no inteliģences (un tautas arī) veselības problēmām – tuberkuloze, kuras dēļ 1885. gada sākumā vajadzēja atteikties no skolas vadības un drīz arī aiziet citā saulē (1885. gada 17. aprīlī Rīgā). Mūsu novadnieks apglabāts Rundāles puses Sudmaļu kapos. Diemžēl pārtrūka arī skolas darbība, jo tobrīd Rīgas Latviešu biedrībai pietrūka ne tikai līdzekļu, bet arī gudrības turpināt uzturēt un vadīt šo savdabīgo latviskās jaunatnes mākslas izglītības skolu, ar kuras atvēršanu Jānis Laksmanis atzīmējams Latvijas mākslas vēstures ceļā.
