Šodien pulksten 16 Jelgavas Ģ.Eliasa Vēstures un mākslas muzejā notiks jauktā kora «Zemgale» jubilejas koncerts.
Šodien pulksten 16 Jelgavas Ģ.Eliasa Vēstures un mākslas muzejā notiks jauktā kora «Zemgale» jubilejas koncerts.
Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā toreizējam Tautas izglītības nodaļas darbiniekam Imantam Rozenvaldam un skolu inspektorei Ilgai Rudzei radās doma, ka vajadzētu dibināt skolotāju kori.Par diriģentu liktenīgā kārtā piekrita nākt Imants Kokars, un 1961. gada septembrī sākās topošā kolektīva dziedātāju atlase. Kā ar smaidu atceras ilggadējā kora prezidente I.Rudze, šī lieta tika izvērsta tiem laikiem raksturīgā stilā. Proti, skolu direktori saņēma rīkojumu atlasīt dziedātspējīgos pedagogus un noteiktajā stundā, gribi vai negribi, atbrīvot tos no citiem darbiem, lai viņi varētu ierasties uz noklausīšanos pie diriģenta. No astoņsimt šādi pārbaudītajiem skolotājiem tika izvēlēti 95.
Pirmais kora mēģinājums notika 18. novembrī. Par šo datumu tolaik klusēja, taču daudziem tas palika prātā. Droši vien ir nobriedis dziļāks vēsturisks pētījums par to, kā vispār padomju okupācijas laikā mūsu kori palīdzēja saglabāt nacionālo garu. Protams, tas nebija svešs arī vairākiem vadošajiem pilsētas kompartijas darbiniekiem – Indulim Aizsilniekam, Lonijai Rokjānei. Ļoti svarīgais viņu atbalsts korim bija nodrošināts. Maestro I.Kokars spēja daudz. Kā atceras ilggadējais korists skolotājs ar 52 gadu darba stāžu Rolands Čuhālovs, skolotāji tolaik nāca uz mēģinājumiem kā uz pedagoģijas un psiholoģijas nodarbībām.
Tad pienāca 1965. gada Dziesmu svētki, kad koris tika bija laureātu godā, bet «vecās labās draugu būšanas» dēļ Tautas kora goda nosaukumu neguva. Sašutums gāja pāri malām. Kora prezidents I.Rozenvalds kopā ar I.Rudzi nolēma doties pie kultūras ministra Kaupuža. Viņš zemgaliešus pieņēma, taču bija ass. «Jaunais cilvēk, man ar jums nav ko runāt,» Kaupužs teicis I.Rozenvaldam. Taču kora prezidents neapjuka un pamatoti iebilda: «Biedri ministr, es ar jums esmu vienos gados, un mēs šo lietu tā neatstāsim!» Galu galā 1966. gada 27. martā Rīgā Universitātes aulā notika atskaites koncerts, kuru līdz ar daudzajiem faniem no Jelgavas noklausījās speciāla komisija, kas nolēma piešķirt kolektīvam tolaik ļoti prestižo Tautas kora nosaukumu. Šajā laikā tam tika arī «Zemgales» vārds.
1967. gada rudenī savas pieaugošās aizņemtības dēļ maestro I.Kokars no kora aizgāja. Tika pārdzīvoti trīs krīzes gadi ar biežu diriģentu maiņu, līdz sākās 17 gadu ilgais, arī ļoti raženais diriģenta Viestura Liepiņa laiks. Mainījās dziedātāju sastāvs, administratīvu reorganizāciju rezultātā no kolektīva aizgāja rajona skolotāji, taču ieplūda citu profesiju pārstāvji, un «Zemgale» dziedāja tālāk. Šajā laikā uz kori atnāca arī tagadējais tā prezidents inženieris elektriķis Aivars Strēlis un viņa kundze pediatre Maija. Kā atceras I.Rudze, diriģenta V.Liepiņa «rokraksts» bija zināmā mērā līdzīgs tam, kā strādāja I.Kokars. Ar koncertiem tika izbraukti tāli ceļi, arī Sibīrija. Starp citu, tur kādā no bērnunamiem apbrīnojamā kārtā ticis atklāts V.Liepiņa mūziķa talants (viņš tur bija nokļuvis pēc vecāku apcietināšanas). Vasarās turpinājās I.Kokara iedibinātās apmēram nedēļu ilgās kora nometnes, kurās slīpējās repertuārs un stiprinājās kolektīvs. «Korī nekad nav notikusi savstarpēja aprunāšana, vienmēr esam bijuši draudzīgi,» saka I.Rudze. «Mūsu noturības spēks lielā mērā ir koristu ģimeņu tradīcijās,» piebilst tagadējais prezidents A.Strēlis. Piemēram, vecmāmiņa Margarita Neimane korī nodziedāja 36 gadus, bet tagad «Zemgalē» dzied viņas divas mazmeitas – Anta un Zane Grases. Sava vectēva pēdās iet arī Imants Sevels. Ilgus gadus korī dzied sievas ar vīriem: Dzintra un Ivars Kraģi, Indra un Ilmārs Grasbergi, Silvija un Andris Štrausi, Maija un Aivars Strēļi.
1987. gadā ģimenes apstākļu dēļ diriģents V.Liepiņš aizgāja no Jelgavas un «Zemgali» pārņēma Jeļena Ogļezņeva. Tieši atmodas laikā kori sāka vadīt māksliniece ar citas tautas mentalitāti. Taču tā ceļš gāja kalnup, panākumu kontā ir, piemēram, piedalīšanās visos Baltijas un Ziemeļvalstu dziesmu svētkos. Tomēr pēc desmit darba gadiem tā sauktais Ļenas laiks korim beidzās. Atkal diriģentu meklējumi, līdz atkal, jācer, ir sākusies stabila attīstība. No 1999. gada kolektīvu sekmīgi vada divas jaunas diriģentes jelgavnieces Dita Cēbura un Ilva Krauze. Viņām tad arī vajadzēja sagatavot šo jubilejas programmu. Tā sastāv no četriem atsevišķiem koncertiem, no kuriem pirmie trīs notikuši jau šā gada garumā. Pirmajā tika izdziedāts I.Kokara, otrajā – V.Liepiņa laika repertuārs. Trešais bija garīgās mūzikas koncerts, kas izskanēja Sv.Annas baznīcā. Sestdien kārta pienākusi ceturtajam, ciklu noslēdzošajam koncertam. Tajā skanēs gan latviešu klasika, gan Rīgas astoņsimtgadei veltītie skaņdarbi.
