Ir valstis, kur skaitās normāli reizi piecos gados mainīt darbavietu, jo tādējādi cilvēks nemitīgi ir spiests sevi pilnveidot un paaugstināt kvalifikāciju, lai darba tirgū būtu konkurētspējīgs.
Ir valstis, kur skaitās normāli reizi piecos gados mainīt darbavietu, jo tādējādi cilvēks nemitīgi ir spiests sevi pilnveidot un paaugstināt kvalifikāciju, lai darba tirgū būtu konkurētspējīgs. Latvijā un arī Jelgavā cilvēki ir raduši iekrampēties savā amatā un turpināt darbu tik ilgi, cik vien tas iespējams. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kādēļ vēlāk daudziem jaunas darbavietas sameklēšana rada sarežģījumus, un viņi tā īsti nemaz nesaprot, ko darīt un ar ko jārēķinās pēc tam, kad bijušais priekšnieks pasaka paldies par centību un atdod darba grāmatiņu.
Kas klauvē pie sestā kabineta durvīm?
Kad jau izmēģināti visi spēki, lai atrastu darbu, un tomēr vēlamais rezultāts nav sasniegts, pastāv pēdējā iespēja – reģistrēties bezdarbniekos un izmantot nodarbinātības dienesta piedāvājumus.
Kā stāsta Nodarbinātības valsts dienesta Jelgavas centra vadītāja vietniece Irēna Vilciņa, bezdarbnieku vidū veiktās aptaujas liecina, ka lielākā daļa no viņiem uzskaitē stājas tieši ar vēlmi saņemt palīdzību darba meklējumos: «Pēc tam, kad aptaujāti draugi, neveiksmīgi risinājušās darba intervijas un cilvēks saprot, ka pie jauna darba tik viegli netiks, viņš dodas uz nodarbinātības dienestu, kur cer rast atbalstu.»
Tos, kas ierodas nodarbinātības dienestā, var iedalīt vairākās grupās – no darba atlaisti cilvēki, kuriem ir tiesības iegūt pabalstu, pirmspensijas vecuma cilvēki, kuriem grūti iekārtoties jaunā darbā, jaunieši, kuriem nav vajadzīgās specialitātes, lai atrastu darbu, cilvēki ar nepievilcīgiem ierakstiem darba grāmatiņās.
Katram no viņiem tiek piedāvāta palīdzība. Ja ir skaidrs, ka ar esošo kvalifikāciju darbu neatrast, ir iespēja apmeklēt kursus un iegūt jaunu specialitāti vai padziļināt zināšanas jau esošajā profesijā.
I.Vilciņa skaidro, ka to īpaši izmanto gados jauni cilvēki, kas augstskolās nav tikuši budžeta grupās, bet maksāt par izglītošanos nevar atļauties: «Šeit ir iespēja samērā neilgā laikā iegūt profesiju, par to papildus nemaksājot un vēl saņemot stipendiju. Protams, ka uz kursiem arī ir rindas, tāpēc iznāk rīkot atlasi, lai mācīties tiktu labākie.»
Vispieprasītākie ir datorkursi, jo tagad pat veikalā pārdevējām prasa šīs zināšanas. Jaunas meitenes izvēlas arī pārdevēju kursus, jo, lai kāda arī nebūtu ekonomiskā situācija Jelgavā, jauni veikali tomēr ik pa laikam tiek atvērti. Protams, ir iespēja iegūt kvalifikāciju pavāru, konditoru, frizieru un citās specialitātes.
I.Vilciņa atzīst, ka nav precīzu datu par to, cik bieži pēc kursu beigšanas cilvēkam tomēr izdodas darbu atrast: «Pēc noteikumiem kursantiem būtu mūs jāinformē par savām tālākajām gaitām, bet tas ne vienmēr notiek, tāpēc dati ir nepilnīgi. No apkopotā varam secināt, ka, piemēram, oktobrī no tiem, kas beiguši mūsu organizētos kursus, darbu ir atraduši 56 iedzīvotāji.»
Protams, bieži cilvēki neatrod darbu tajā specialitātē, ko kursos apguvuši, bet to apmeklēšana vienkārši ir bijis labs stimuls: «Ar kursantiem strādā arī psihologs, kas liek viņiem sevi novērtēt un ceļ pašapziņu. Tas noteikti palīdz, jo mēs darba tirgū esam tikai prece un ir jāmāk sevi pasniegt. Dažkārt, mājās sēžot, ieslīgstam depresijā un tāpēc darba devēja acīs nešķietam pievilcīgi. Savukārt, izejot sabiedrībā, situācija mainās.»
Bieži tiek spriests par to, ka visgrūtāk darbu ir atrast pirmspensijas vecuma ļaudīm, tomēr I.Vilciņa to apstrīd: «Parasti notiek tā – cik ātri viņi darbu pazaudē, tikpat ātri arī atrod. Arī šiem cilvēkiem ir sava pievilcīgā puse – nav vairs mazu bērnu, kas varētu slimot, gadu gaitā gūta arī pieredze, un, ja vēl pabeigti pārkvalificēšanās kursi, tad lielu problēmu nav. Citādi ir ar jaunajām māmiņām – tieši viņām darba tirgū klājas ļoti grūti. Bēbis piedzimis, kad specialitāte vēl nav iegūta, paiet noteiktais laiks, jāsāk meklēt darbs, bet zināšanu nav. Kamēr iet kursos, mainās ģimenes situācija un atkal jāpasēž mājās, tad iegūtās zināšanas piemirsušās, un atkal sākas viss no gala.»
Paradoksāli – ir tik daudz darba meklētāju, bet nodarbinātības dienestā pie sienas trīs stendi ar vakancēm: «Atrast iemeslu, kāpēc darbinieks ir slikts, nepavisam nav grūti. Manuprāt, uzņēmējam būtu jāpadomā, kāpēc viņa vadītajā firmā ir šādas problēmas. Nav ko noliegt, darba piedāvājumi ik pa laikam atkārtojas, un tā jau nav darbinieku vaina.»
Darba meklētājus aizsargās likums
Darba inspekcija nav saņēmusi nevienu sūdzību par nepamatotu nepieņemšanu darbā, apstiprina Zemgales Reģionālās valsts darba inspekcijas vadītājs Valdis Dūms.
Nākamā gada 1. jūnijā spēkā stāsies jaunais Latvijas Darba likums, kurā ir sīks dažādu diskriminācijas gadījumu sadalījums. Piemēram, tas neatļaus presē publicēt tādus sludinājumus kā, piemēram, «firma piedāvā darbu sievietēm vecumā no trīsdesmit līdz piecdesmit gadiem». Kā skaidro V.Dūms, tiklīdz kāds uzņēmums būs publicējis šāda veida sludinājumu, klāt būs inspekcijas pārstāvji, kas izrakstīs soda kvīti, jo jaunais likums paredz, ka darba sludinājums nedrīkst attiekties tikai uz vīriešiem vai sievietēm, izņemot gadījumu, kad piederība noteiktam dzimumam ir attiecīgā darba veikšanas objektīvs un pamatots priekšnoteikums. Taču līdz tam darba devējiem un darba ņēmējiem jāprot sadzīvot ar pašreiz spēkā esošo Latvijas Darba likuma kodeksu. V.Dūms norāda, ka tajā ir tikai viens pants, kas saistīts ar darbā stāšanos. Pants par garantijām, stājoties darbā, noteic, ka, «pieņemot darbā, nav pieļaujama nekāda tieša vai netieša tiesību ierobežošana vai tiešu vai netiešu priekšrocību noteikšana atkarībā no izcelsmes, sociālā un mantiskā stāvokļa un nacionālās piederības, kā arī attieksmes pret reliģiju».
Darba inspekcijas vadītājs atzīst, ka šajā pantā it kā ir iekļauts viss, kas varētu būt saistīts ar jelkādu diskrimināciju, taču vienlaikus tas ir arī pietiekami nekonkrēts, lai «nepieciešamības gadījumā» to varētu «apiet». Iespējams, tieši tādēļ arī līdz šim inspekcija nav saņēmusi nevienu oficiālu iesniegumu par to, ka kandidāts netiek pieņemts vakantajā amatā tikai kādu subjektīvu iemeslu dēļ. Darba inspekcijai ar šādu pantu strādāt ir visai sarežģīti, jo pierādīt darba devēju vainu ir gandrīz neiespējami: «Mēs zinām, ka pašlaik karjeras veidošanā liela loma ir radiem, draugiem un paziņām. Tāpat ir zināms, ka tādi preses izdevumi kā «Karjeras Diena» un «Tirgus Diena» ir radījuši jaunu darbinieku kultu. Valda mīts, ka moderni ir darbā pieņemt jaunus cilvēkus. Tādēļ tie, noteikti ne sliktāk kvalificētie un strādāt gribošie cilvēki, kuriem četrdesmitā dzimšanas diena vairs nav aiz kalniem vai kuri to jau paguvuši nosvinēt, tiek diskriminēti. Un tomēr, lai inspekcija sāktu izmeklēšanu, tai nepieciešami pierādījumi, bet tādu parasti nav. Ir dzirdēts, kad cilvēki sūdzas par to, ka pārrunu noslēgumā uzņēmuma vadītājs teicis «izglītība un kvalifikācija jums laba, taču mēs meklējam jaunākus darbiniekus» vai «mēs meklējam vīrieti (sievieti)», vai «jūs kā mazgadīgu bērnu māte nevarēsiet veikt uzticētos pienākumus,» un tā tālāk. Taču ar to vien, ka kāds kādam kaut ko teicis, nepietiek. Noraidījumam ir jābūt vai nu ierakstītam magnetofona kasetē, vai uzrakstītam uz papīra – tikai tad darba inspekcijai ir likumīgs pamats uzņēmumu sodīt. Tieši tādēļ cilvēki tiek mudināti lūgt potenciālajiem darba devējiem pēc pārrunām savu atzinumu sniegt rakstiski. Tiesa gan, diezin vai būs kāds uzņēmējs, kas oficiālā dokumentā minēs subjektīvos kandidāta nepieņemšanas iemeslus. Vēl jo vairāk, ja nepilnības iespējams atrast katrā – kādam varbūt nav pabeigta augstskola, kādam nav pietiekamas pieredzes, citam «pieklibo» angļu valoda vai darbs ar datoru.»
V.Dūms atzīst, ka visgrūtāk darba tirgū pašlaik klājas cilvēkiem, kam ir četrdesmit un vairāk, jo nezināmu iemeslu dēļ viņi tiek uzskatīti par darba nespējīgiem: «Ir absurds, ka Latvijā darba devējs arī vadošiem amatiem izvēlas gados jaunus cilvēkus. Var jau tikko augstskolas beigušajiem pieprasīt arī bagātīgu pieredzi, tomēr jāšaubās, vai tā būs tikpat vērtīga kā cilvēkam, kas pēdējos desmit gadus strādājis attiecīgajā jomā. Piekrītu, ka daudziem jaunajiem ir svaigākas zināšanas dažādās modernās sfērās, piemēram, datortehnikā. Taču pieredze un zināšanu bāze vecākiem darbiniekiem tomēr ir lielāka, un ir muļķīgi uzskatīt, ka viņi vairs nav spējīgi apgūt ko jaunu. Varu to apgalvot, jo man pašam vajadzēja sekretāri lietvedi. Vakantajā vietā pieņēmu sievieti, kuras gadu skaits jau tuvojās pensijas vecumam. Viņai vispār nebija nekādu zināšanu datoros un problēmas radīja arī angļu valoda, taču tas nenozīmē, ka viņa to nevarēja iemācīties. Savu izvēli es nenožēloju ne dienu, jo nu man ir ļoti laba un spējīga darbiniece, uz kuras profesionalitāti varu paļauties. Uzskatu – ja vien cilvēks tiešām ceļ savu kvalifikāciju un nebaidās mācīties, viņš darbu var atrast. Cita lieta ir tā, ka mēs joprojām nemākam strādāt. Darbā joprojām mīlam taisīt kafijas pārtraukumus vai pīppauzes, paklačoties, kārtot personīgās darīšanas un darīt vēl nez ko, izņemot to, kas attiecas uz tiešajiem pienākumiem. Lai cik nepatīkami tas arī neizklausītos, jāatzīst, ka Eiropā tā nenotiek, un, ja mēs vēlamies saņemt lielas algas, mums jāprot arī attiecīgajā kvalitātē strādāt. Jāsaprot, ka darbavietā ir jāstrādā, nevis kaislīgi jārada strādāšanas iespaids. Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ cilvēki apgalvo, ka ir ļoti sarežģīti atrast labu darbu, savukārt uzņēmēji pastāv uz to, ka tikpat sarežģīti ir atrast labu darbinieku.»
Pēc kādiem principiem jūs izvēlaties savus darbiniekus?
Harijs Veģeris, Jelgavas Cukurfabrikas ģenerāldirektors:
Sākšu ar to, ka mūsu uzņēmumā kadri mainās ļoti reti. Kaut arī ir sezonas darbs, strādnieki ir nemainīgi. Pats piedalos galveno speciālistu izvēlē. Protams, svarīga ir darba profesionalitāte, bet nevarētu teikt, ka diplomi, kvalifikācija, kursi un stažēšanās ir noteicošais. Iespējams, ka esmu konservatīvs, bet uzskatu, ka labākais ir izaugsme darbā. Pats esmu sācis ar vienkāršu darbu, līdz izaugu par vadītāju. Iespējams, ka es vairāk kadru izvēlē uzticos savai intuīcijai – pieredze ir krājusies gadu gaitā, un tā ļauj maksimāli nekļūdīgi noteikt, vai cilvēks ir strādāt gribošs un spēs tikt galā ar uzticēto darbu. Bet, protams, katra darbam ir pārbaudes laiks. Vizuālais efekts noteikti nav noteicošais. Vecums? Ja runa ir par tehnoloģiju speciālistiem, tad priekšroka tomēr ir jauniem cilvēkiem ap 35 gadiem, jo tehnoloģijas strauji mainās un gados vecākiem cilvēkiem šāda profesija var nebūt pa spēkam.
Vitālija Zēberga, tirdzniecības centra «Arka» vadītāja:
Mūsu veikalā strādā ap 50 cilvēku, un sākotnēji nokomplektēt kadrus nemaz nebija tik viegli. Vispirms mēģinājām atrast pārdevējas caur nodarbinātības dienestu, taču ar nožēlu jāatzīst, ka tas ir bezcerīgi. It kā jau kursus izgājuši, bet saprašanas no darba nav. Pārdevējas profesijā izglītībai ir ļoti maza nozīme – strādā gan ar pamatskolas, gan augstskolas izglītību. Noteicošais ir cilvēka attieksme – jābūt laipnai, smaidošai, apsviedīgai. Arī vizuālajam efektam ir nozīme – nevar atnākt no kartupeļu lauka un cerēt uz to, ka tiks pieņemta darbā (vismaz rokām jābūt tīrām). Bija mums tāds gadījums, kad darbā pieteicās meitene, kas svēra ap 150 kilogramu – nu nevar viņa strādāt, jo pie kases vieta ir šaura un viņai tur pat nav lāgā kur apgriezties. Saskaramies arī ar valodas problēmām – atnāk cilvēks, runā tikai krieviski. Lūdzu pateikt kaut ko latviski, bet viņa atbild, ka tagad to nevarot, bet, kad sāks strādāt, ar klientiem runāšot latviski. Nu tā taču nav atbilde. Vislabākais, ja pārdevēja spēj runāt gan krievu, gan latviešu valodā. Vecums? Tam noteikti nav nozīmes – mums ir apkopēja, kurai ir 60, bet viņa ir tik apsviedīga un rūpīga, ka darbu izdara daudz labāk nekā kāda 20 gadu veca jauniete. Viss ir ļoti atkarīgs no cilvēka, bet vienu gan varu teikt – Jelgavā labu pārdevēju ir ļoti grūti atrast.
Firma neko «klēpī neiemetīs»
Nu jau par aksiomu ir kļuvis apgalvojums, ka Jelgava ir guļamvagons un ka galvaspilsētā darbu – jo īpaši labāk atalgotu – atrast ir daudz vienkāršāk. Bezdarbā grimstošos cilvēkus ticēt šim apgalvojumam mudina arī nacionālos laikrakstus apsēdušie firmu sludinājumi ar vilinošo tekstu «palīdzēsim atrast darbu». Ir ļoti daudz privātu uzņēmumu, kas par desmit, bet reizēm arī pieciem vai piecpadsmit latiem sola ātri sameklēt darbu. Par šiem uzņēmumiem klīst dažādi mīti, kas ne vienmēr atbilst patiesībai.
Mīts
Samaksājot prasīto naudu par pakalpojumu, varu mierīgi nodoties televizoram un gaidīt, kad firmas darbinieks piezvanīs un pateiks uzņēmumu, kurā jau rīt jāsāk strādāt.
Patiesība
Noslēdzot līgumu ar uzņēmumu, kas solās ātri sameklēt darbu, klients maksā nevis par to, ka viņam pēkšņi tiek piešķirts aģents, kas visu izdara, bet gan par to, ka viņam tiks iedotas dažādu darbiniekus meklējošu uzņēmumu adreses. Pārējais jādara pašam darba meklētājam – neviens viņa vietā nezvanīs un neies uz norādīto uzņēmumu un nestāstīs, ka tieši jūs esat ideāls kandidāts uz vakanto vietu. Tātad cilvēks saņem to pašu pakalpojumu, ko piedāvā Nodarbinātības valsts dienests, tikai par noteiktu maksu.
Mīts
Uzņēmumi, kas nodarbojas ar darbā iekārtošanu, ir ieinteresēti atrast man labu darbu – ar to viņi pelna. Šīm firmām var uzticēties.
Patiesība
Starpniekfirmas, kas pašlaik savairojušās kā sēnes pēc lietus, nopelna jau līguma parakstīšanas brīdī – kad tiek samaksāta noteiktā summa par pakalpojumu. Izņemot gadījumus, kad kā maksa tiek iekasēti noteikti procenti no darba meklētāja pirmās algas, firma no kandidāta vairs nekādu naudu nesaņem. Līdz ar to starp šāda veida uzņēmumiem ir liela daļa tādu, kuru ieinteresētība par kandidātu zūd reizē ar naudas saņemšanu. Gadās, ka uzņēmumam nav svarīgi radīt par sevi labu iespaidu un izpildīt līgumā noteikto, jo Latvijā ir daudz izmisušu darba meklētāju, kas gatavi izmantot šādas firmas pakalpojumus. Protams, nesaņemot gaidīto palīdzību, firmu ir iespējams sūdzēt tiesā. Taču parakstītais līgums ir pietiekami labi izstrādāts, lai darba meklētājam uzvarēt būtu visai sarežģīti. Bez tam diezin vai ir daudz cilvēku, kas, zaudējuši desmit latu, ir gatavi tiesāties un riskēt ar krietni lielākām summām.
Tomēr jāatzīst, ka ir arī godīgas firmas, kas tiešām palīdz sameklēt darbu.
Mīts
Šīs firmas ar darba devējiem kaulējas par to, lai man tiktu piedāvāts pats labākais.
Patiesība
Līgumā starp šādu firmu un darba meklētāju tiek norādīta kandidāta kvalifikācija un tas, kāds darbs tiek meklēts. Lai arī kandidāts būs smalki izstāstījis, ko vēlas, ir pilnīgi iespējams, ka firma piedāvās pretendēt arī uz vakancēm, kas viņam nav piemērotas. Piemēram, var gadīties, ka nopietnai sievietei, kas meklē sekretāres lietvedes amatu, tiks ieteiks doties uz uzņēmumiem, kur sekretāres vienīgie uzdevumi būtu labi izskatīties minisvārkos un pienest kafiju. Novērots, ka vairums šo firmu pieder krievvalodīgiem iedzīvotājiem, tādēļ bieži arī uzņēmums, uz kuru darba meklētājs tiek nosūtīts, ir «krievvalodīgs».
Mīts
Vietējais nodarbinātības dienests vispār neko nedara. Ar šādu firmu es noteikti darbu sameklēšu ātrāk.
Patiesība
Pašlaik šīs firmas darbojas tikai kā starpnieki starp Rīgas darba devējiem un potenciālajiem darbiniekiem, un starp tām nav nevienas, kas būtu gatava kandidātam piemērotāko vakanci meklēt kādā citā pilsētā. Tādējādi, apsverot visus par un pret, darba meklētājam pašam jāizlemj, kas ir labāk, – pirkt avīzes un interesēties par tajās publicētajiem darba piedāvājumiem vai maksāt naudu firmai, kas tos pašus piedāvājumus pieteiks kā īpaši jums meklētus.
Saskaņā ar jauno Darba likumu darba intervijā
nav pieļaujami darba devēja jautājumi, kas neattiecas uz paredzētā darba veikšanu, nav saistīti ar pretendenta piemērotību attiecīgajam darbam, kā arī jautājumi, kas ir diskriminējoši.
Jo īpaši par:
grūtniecību, izņemot gadījumu, kad paredzēto darbu nevar veikt šajā laikā;
ģimenes vai laulības stāvokli;
iepriekšējo sodāmību, izņemot gadījumu, kad tam attiecībā uz veicamo darbu varētu būt būtiska nozīme;
reliģisko pārliecību vai piederību pie kādas reliģiskās konfesijas;
piederību pie kādas politiskās partijas, darbinieku arodbiedrības vai citas sabiedriskās organizācijas;
nacionālo vai etnisko izcelsmi.
