Platones zemnieku saimniecībā «Mežkalēji» tiek kopts liels aitu ganāmpulks.
Platones zemnieku saimniecībā «Mežkalēji» tiek kopts liels aitu ganāmpulks. Un, kaut arī ilgu laiku pieprasījums pēc aitas gaļas un vilnas bija gaužām niecīgs, saimniece Maiga Landmane un aitu audzētājs, uzraugs un citu darbu veicējs Abakars Gasanhanovs, nezaudējot entuziasmu, izkopuši elitāras klases lopiņus ar ciltsrakstiem.
Aitas izvēlas labāko
Maigai Landmanei pieder šķirnes aitu ferma. Bet par 123 šķirnes mātēm, kā arī auniem un mazajiem jēriem ik dienu gādā arī čaklais un zinošais palīgs A.Gasanhanovs. Viņa dzimtā puse ir Dagestāna – vieta, kur aitas audzē jo īpaši daudz. Viņi abi labprāt dalījās pieredzē, pastāstot, kā šajos darba gados gājis.
Kā izrādās, nepavisam nav bijis viegli. Pēdējā laikā jūtami krities pieprasījums pēc vilnas, tādēļ aitas tiek izmantotas kā gaļas lopi, lai gan arī gaļa netiek pienācīgi novērtēta. Jāņem vērā, ka aitas ir izvēlīgi dzīvnieki un neēdīs to, kas pagadās, kā to dara rukši. Aita atlasīs svaigāko, kvalitatīvāko barību. Līdz ar to gaļa ir tīra un augstvērtīga, bet cilvēki tās īpatnējās garšas īpašības bieži vien nenovērtē un pat nesaprot. Savukārt ārzemēs pēc aitas gaļas ir liels pieprasījums. Diemžēl mēs to nespējam apmierināt, jo visā Latvijā nevar savākt tik daudz aitu, lai regulāri piegādātu gaļu patērētājiem viņpus Latvijas robežām. Nelieli sūtījumi ārzemniekiem neinteresē, viņiem izdevīgi saņemt uzreiz vismaz veselu vagonu. Pasaulē aitas ar ciltsrakstiem novērtē. Arī kaimiņu valstī Lietuvā krietni audzis pieprasījums pēc aitu produkcijas.
«Kas zina, kas sagaida nākotnē, bet, rokas salikuši, labākus laikus negaidīsim. Strādāsim! Ja pieprasījums augs, tad gaļas cena arī,» apņēmīgi spriež A.Gasanhanovs.
Kā realizēt gaļu?
«Mežkalējos» ir noteikts skaits lopiņu, gada laikā tiek pārdots aptuveni 50 jēru un astoņi, desmit auni. Saimniekotājs piebilst, ka izdevīgāk realizēt ir dzīvas aitas, nevis jau gatavu gaļu. Lai tirgū varētu pārdot gaļu, 1,50 latu jāmaksā par izziņu vetārstam, trīs lati – kautuvē par izziņu, tirgū nepieciešami 2,50 lati plus vēl 10 latu par tirgošanās vietu. Vēl jāsamaksā divi lati gaļas izcirtējam par darbu, bet četri lati – par ledusskapja izmantošanu. Kopā iznāk 23 lati, un tas ir daudz, jo ne jau katru dienu tirgošanās iet no rokas un var sapelnīt tik daudz naudas, lai pietiktu neatliekamajiem maksājumiem un vēl drusciņ arī nopelnītu. tādēļ reizēm iznāk samierināties ar zaudējumiem.
Jēra gaļu «Mežkalēji» realizē par 1,20 – 1,50 latiem kilogramā atkarībā no tās kvalitātes. «Man ir elitāras klases jēri. Par ciltsdarbu noteikti jāpateicas Lauksaimniecības universitātes docentei Kairišai, daudz darba ieguldījusi arī Volgajevas kundze, bez viņu palīdzības mums neiztikt – tad gan darbs neatmaksātos,» norāda A.Gasanhanovs. Savukārt M.Landmanei atlika vien piebilst: «Ja negrib daudz pelnīt, tad viss ir kārtībā. Tāda pašlaik ir aitkopība. Bet mēs daudz esam izdarījuši un izdzīvojuši.»
Aitas sala nebaidās
Diemžēl arī Latvijā ienākušas dažādas slimības, no kurām daudziem aitu ganāmpulkiem paglābties nav izdevis. «Mežkalējos» veic visus nepieciešamos piesardzības pasākumus, lai izvairītos no kaitēm. Regulāri notiek lopu veselības un gaļas kvalitātes pārbaudes. Divas reizes gadā tiek ņemtas asins analīzes, par ko arī jāmaksā pašiem, taču saimniecība strādā Eiropas līmenī, lai viss būtu kārtībā. Arī svešiniekiem, lai ieietu fermā, nepieciešama atļauja no veterinārārsta.
Dzīvniekus ik gadu pārdod siltākajos mēnešos – līdz augustam. Kā jau rakstīts noteikumos, pirms pārdošanas jēri tiek izolēti un arī pārbaudīti.
Aitas sala nebaidās, tādēļ gan jēri, gan auni labprāt staigā pa āru, izbaudot arī vēsākas vēja pūsmas un salto sniegu. Aitiņām decembrī sāksies atnešanās laiks. Lai izvairītos no dažādiem nepatīkamiem pārsteigumiem, tās pagaidām dzīvojas tikai pa kūti.
Mīklainā aitu pazušana
Kā uzsver A.Gasanhanovs, saimniece ir pats galvenais «Mežkalēju» cilvēks, pateicoties viņas entuziasmam, saimniecībā vēl joprojām viss notiek. Ir tikts pāri vairākiem nopietniem šķēršļiem un pārbaudījumiem, kurus citi aitkopji nav varējuši pārvarēt, jo nozarei nudien neklājas viegli. Savukārt, apmainoties laipnībām un uzslavējot vienam otru par ieguldīto darbu, M.Landmane teic, ka lielākos darbus padarījis A.Gasanhanovs. Kā jau teikts, viņa dzimtajā pusē aitkopība ir dominējošā lopkopības nozare. Skaidrs, ka abi daudz strādājuši un daudz centušies līdz lieliskā ganāmpulka izveidei.
M.Landmane atzīst, ka arī pašā grūtākajā brīdī tomēr būtu žēl likvidēt ciltsrakstus un labo ganāmpulku: ir taču tik daudz strādāts, un viss tik labi attīstīts. «Mums bija grūti, bet Maiga aitu pulku tomēr atstāja, nepiekāpās grūtību priekšā,» turpina A.Gasanhanovs.
«Mežkalēju» aitiņām nav vārdu, taču katrai ir savs numurs, kas tetovēts ausī. Esot bijušas arī dažādas krotālijas, taču tās lopiņiem traucējušas un aitas pašas tās rāvušas no ausīm ārā.
Aitām raksturīgi ir pārvietoties barā – kur iet viena, tur arī visas.
«Liela bēda ir citu cilvēku nedarbi. Protams, ēst gribas visiem, diemžēl daži pie pārtikas tiek nelikumīgi: nereti pa kādai mūsu aitai nozog. Bet tagad jau vispār zog pat aci no pieres ārā un ne par ko nav jābrīnās,» nopūšas M.Landmane.
Un tomēr par spīti visām ķibelēm abi saimniekotāji nākotnē veras ar optimistisku skatu, jo gan jau ieguldītais darbs vainagosies panākumiem. Aitas taču aizvien bijušas lauku saimnieku sētās. Un gan jau arī siltas, dabīgās vilnas zeķes tiks pieprasītas vairāk nekā košā sintētika.
