Jau piecus gadus sekmīgi darbojas organizācija AWAB, kas vieno lauku sievietes pie Baltijas jūras.
Jau piecus gadus sekmīgi darbojas organizācija AWAB, kas vieno lauku sievietes pie Baltijas jūras. Šā gada konferencē, kas notika Polijā, piedalījās sievietes no Lietuvas, Igaunijas, Zviedrijas, Krievijas, Latvijas.
Konference notika Gdaņskas Lauksaimniecības konsultāciju centrā – četrstāvu ēkā ar plašu konferenču zāli, labiekārtotām mācību telpām, viesnīcu, ko pilnībā finansē valsts. Konferences dienas bija ļoti saspringtas, katrai no 35 dalībniecēm bija jāstāsta par sieviešu kustību savā valstī, par situāciju laukos, jāatbild uz jautājumiem par lauku attīstības iespējām, paaudžu maiņu, iestāšanos ES u.c.
Vislielāko interesi izraisīja saimniekošanas sistēma Polijas laukos, ko redzējām savām acīm. Pirmām kārtām jau mūsu uzmanību piesaistīja daudzās reklāmas pie lauku mājām. Iemesls vienkāršs – Polijā ļoti attīstīta ir mazā uzņēmējdarbība un uzņēmēji piedāvā dažādus pakalpojumus: šuj, ada, cep maizi, remontē tehniku, klāj svinību galdus, uzrauga bērnus… Valsts politika un likumi veicina mazās uzņēmējdarbības attīstību, to nenomāc birokrāti kā pie mums.
Pēdējos gados daudzās investīcijas valsti padarījušas par vienlaidu būvlaukumu. Lauku ciematos līdzās nupat uzbūvētām celtnēm redzams savs desmits iesāktu māju. Kas neceļ jaunas, tie rekonstruē, siltina, pārkrāso vecās būves, liek jaunus logus, durvis. Viss tiek darīts ar vērienu, pie reizes sakopjot apkārtni. Jau tagad Polija izskatās ļoti līdzīga Vācijai un citām Eiropas valstīm.
Polijā ir vairāk nekā 40 miljoni iedzīvotāju, 14 miljoni no tiem dzīvo laukos, kur ir divi miljoni zemnieku saimniecību; 39 procentus no tām vada sievietes.
Poļi pilnībā apgāž mūsu valstsvīru apgalvojumus, ka izdzīvot var tikai lielās zemnieku saimniecības. Vidējais saimniecības lielums šai valstī ir astoņi hektāri, no viena līdz pieciem hektāriem ir 30 procentiem saimniecību, no pieciem līdz desmit hektāriem – 22 procentiem, no 20 līdz 50 hektāriem – 11 procentu, vairāk par 50 hektāriem – tikai diviem procentiem lauku saimniecību. Lauksaimniecībā izmantojamo zemi citu valstu pilsoņiem nepārdod. Lai ārzemnieks iegūtu zemes īpašumu, viņam ir jādabū gan Polijas Iekšlietu, gan Zemkopības ministrijas atļauja. Esot bijuši gadījumi, kad Vācijas pierobežā poļu zemnieki mēģinājuši pārdod zemi vāciešiem, taču par to viņiem bijis jāstājas tiesas priekšā. Polijā valda stingrs uzskats: zeme ir vissvētākā nacionālā bagātība un valsts var pastāvēt tikai tad, ja tai pieder zeme. Arī gatavojoties iestājai Eiropas Savienībā (ES), galvenais, no kā poļi baidās, ir brīvais zemes tirgus.
Subsīdijas un citas valsts dotācijas Polijas zemniekiem ir maznozīmīgas, tās galvenokārt virzītas uz cenu atlaidēm. Celtniecībai kredītu var dabūt par astoņiem procentiem. Vienīgais nodoklis ir zemes nodoklis. Zeme ir sadalīta desmit kategorijās, nodoklis jāmaksā tikai par piecām augstākajām. Pērkot lauksaimniecībai vajadzīgus materiālus, PVN ir tikai trīs procenti.
Mums bija iespēja apmeklēt arī vairākas zemnieku saimniecības. Cūkgaļas ražotājiem, piemēram, pie fermas ir arī kautuve, pārstrāde un savs veikals. Tiek slēgti līgumi ar citām saimniecībām par gaļas piegādi, starpnieku un uzpircēju nav. Pašlaik ir līdzsvarota lauksaimniecības preču eksporta un importa attiecība. Taču korupcija un kontrabanda nav sveša arī Polijā.
Polijas zemnieki baidās no ES, baidās no brīvā tirgus, no bezdarba, no tā, vai nezudīs nacionālais un reliģijas gars, kas tautu vienojis gadsimtiem ilgi. Pēdējā aptauja rāda, ka 72 procenti zemnieku esot pret iestāšanos tajā.
Lietuvas un Igaunijas sievietes stāstīja par problēmām savās zemēs. Situācija ir visai līdzīga mūsējai. Lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumi nepieder ražotājiem, bet privātpersonu galvenā rūpe ir pilnveidot tehnoloģijas un nodrošināt lielāku pelņu. Zemniekiem par produkciju maksā nepamatoti maz. Lietuvietes tā arī sacīja: laukos cilvēki izdzīvo, nevis dzīvo cilvēka cienīgu dzīvi.
Igauņu sievietes pienācīgu vietu laukos ierādījušas tūrismam.
Gan Igaunijā, gan Lietuvā, tāpat kā pie mums, valsts subsidēšanas sistēma veicina lauku saimniecību polarizāciju. To ļoti nosoda zviedru sievietes, jo Zviedrijā valsts un ES subsīdiju saņemšanai nav noteiktu kritēriju saimniecības lielumam.
Konferences noslēgumā izvērtējām iegūto un atzinām, ka lauku sieviešu sadarbība ir ļoti vērtīga, tā ir iespēja izzināt veiksmes ceļus, atklāt savas kļūdas un mācīties no citu neveiksmēm, labāk apzināties savu vietu un spējas. Nākamā tikšanās – pēc gada Sāremā.
