Ar interesi sekoju lasītāju polemikai par Elejas šosejmalas bērzu likteni.
Ar interesi sekoju lasītāju polemikai par Elejas šosejmalas bērzu likteni. Iesaku ikvienam, pirms ķerties pie spalvas un papīra, sēsties pašam kādā transportlīdzeklī un braukt pa Elejas šoseju, lai novērtētu, kā saka, situāciju uz vietas, nevis sēžot mīkstā krēslā ar avīzi rokās.
Tikai nezinātājs var teikt, ka šoseja pēc bērzu nociršanas paliks kaila un stiepsies tālumā kā caur Sahāras tuksnesi. Gandrīz līdz pašai Elejai nelielā atstatumā no ceļa aug gan ābeļu, gan egļu, gan arī mazāku bērzu rindas. Palikušas arī daudzas mūsu nemīlētās papeles. Tātad šoseja kaila nepaliks. Par gatvi vai aleju šo ceļu grūti nosaukt arī palikušo bērzu stādījumu regularitātes ziņā. Ja nu vienīgi nelielā posmā uz Elejas pusi no Smedēniem.
Piekrītu viedoklim, ka koki mašīnām virsū neskrien. Sak, brauc lēnām, un viss būs labi. Taču avāriju var izraisīt arī cits transportlīdzekļa vadītājs nemākulības vai noziedzības dēļ. Ceļmalas grāvji nav jāaizber. Iebraukšana grāvī, krūmā vai pļavā ir mazāk bīstama par ietriekšanos bērza stumbrā.
Ne Latvijā, ne citur pasaulē starptautisko vai mazākas nozīmes šoseju malās gandrīz uz brauktuves sen vairs nestāda kokus, lai tie nosūktu lieko mitrumu. Bet ko darīt, ja vēl neesam tik bagāti, lai uzceltu modernu maģistrāli blakus mūsu vecajai, labajai Elejas šosejai? Kaut kas taču jādara, lai šis ceļš kaut nedaudz atbilstu starptautiskajām satiksmes drošības prasībām, jo, skatoties pēc kartes, tas ir starptautisks.
Saprotams, par celmu palikšanu ceļmalā nevar būt ne runas. To novākšana jāuztic vīriem, kas strādā godprātīgi.
Neviens man nav devis tiesības lemt dzīvās dabas likteni, bet arī jums, cienījamie oponenti, neviens nav devis tiesības lemt par savu līdzcilvēku dzīvību un veselību.
Ar cieņu Harijs Krūze
