«Irēna Žogla pieder pie tām profesorēm, kas ne tikai aktīvi sadarbojas ar studentiem, kolēģiem Latvijā un ārvalstīs, bet tikpat enerģiski analizē un propagandē pedagoģijas atziņas monogrāfijās, zinātniskos un zinātniski populāros rakstos, starptautiskās.
«Irēna Žogla pieder pie tām profesorēm, kas ne tikai aktīvi sadarbojas ar studentiem, kolēģiem Latvijā un ārvalstīs, bet tikpat enerģiski analizē un propagandē pedagoģijas atziņas monogrāfijās, zinātniskos un zinātniski populāros rakstos, starptautiskās konferencēs, darbojas pētnieciskos projektos, vada Latvijas Zinātnes padomes finansētus projektus mācību teorijā,» tā par savu kolēģi saka profesore Ausma Špona.
1. decembrī profesore Irēna Žogla svin savu 60 gadu jubileju. Viņa pati spriež, ka brīžiem jau šķiet – laiks apstāties, piebremzēt, bet tikpat ātri šīs domas pāriet, jo tukšums viņu neapmierina: «Cilvēkam ir jāpilnveidojas, jāmācās un jāizzina…»
Ko jums pašai nozīmē vārds «izglītība»?
Tā ir visa mana dzīve! Manā mūžā ir maz tādu lietu, kas nav saistītas ar šo jomu. Ja cilvēks kaut ko grib darīt normāli, nevis tenterēt pa dzīvi, tad ir jāmācās visu mūžu. Pasaulē taču nemitīgi viss mainās, un bez zināšanu papildināšanas neiztikt. Pēdējo desmit gadu laikā esmu tik intensīvi izglītojusies, ka iegūta otra augstākā izglītība – tikai bez oficiāla diploma. Izzināju Rietumu pedagoģijas teorijas – apguvu atšķirīgās pieejas pedagoģijas teorijai dažādās valstīs. Mūsu valstī izglītībā nemitīgi nāk ietekme no dažādām pasaules valstīm – līdzīgi jau tas ir arī citās jomās, bet mums ir jāspēj izšķirt, ko no tā pielāgot savām vajadzībām un ko varbūt ne. Esmu kategoriski pret akli pārņemtām lietām – mēs akli tulkojām, kopējām un pat ieviesām savos likumos pārņemtās tendences, nerēķinoties ar Latvijas tradīcijām. Savulaik ministrs Andris Piebalgs paziņoja, ka viss ir jānoārda un jāsāk būvēt no jauna. Ārprāts! Vai tiešām var atmest to, kas mūsu valstī gadiem veidojies. Jā, būvēt var un vajag, bet tam ir vajadzīgs spēcīgs pamats. Ja tā visa nav, tad tāda būvēšana tikai atmet mūs atpakaļ par krietnu laika sprīdi. Un to varam arī vērot – nu jau mūsu skolēniem starptautiskajās olimpiādēs vairs nav tik labu rezultātu kā agrāk. Latvijas pedagogi ir vienlaikus konservatīvi un atvērti visam jaunajam, bet tas nav sabalansēts. Tikai pamazām sākam saprast, ka viss jaunais ir jāizvērtē un neko nevar pieņemt kā absolūtu patiesību.
Kas tad īsti mūsu valstī būtu jāmaina izglītībā?
Protams, ir jāpilnveidojas, ņemot vērā citu valstu pieredzi, bet tas ir jādara, skaidri apzinoties izglītības politiku valstī, ekonomiku un koncepciju. Bez finansiāla pamata neko nevar izdarīt – uz entuziasma labu izglītības sistēmu neuzbūvēt. Mums ir labi vecie pedagogi, kas ir pieņēmuši pārmaiņas, bet jādomā arī par jauno skolotāju paaudzi. Labs pedagogs top desmit gadu garumā – pieci gadi augstskolā, pēc tam pirmajā darba gadā viņš veido savu darba metodiku, tad labo pieļautās nepilnības, trešajā gadā izveidojas darbības skelets, tad to pamazām sāk būvēt un tikai pēc tam atskatās un izanalizē savu darbības modeli.
Kā jums šķiet, vai esam uz pareizā ceļa?
Grūti pateikt. Protams, kaut kas jau virzās, bet ir lietas, kur joprojām nav skaidrības, – tiek samazināts valsts aprūpes bērnu dārzu skaits. Tas taču ir pamats – pirmā izglītības iestāde, kam ir stratēģiska nozīme. To noteikti nedrīkst pieļaut. Tas atkal ir tas pats – mēs graujam, nedomājot par sekām.
Jūs vadāt Daugavpils universitātes Jelgavas mācību centru, kur izglītojas pirmsskolas un sākumskolas skolotāji. Kā vērtējat jaunos pedagogus?
Auditorijās es redzu, cik grūti skolotājiem ir apgūt jauno modeli detaļās. Galvenais ir saprast, ka viss atkarīgs no skolēna darba. Šķiet, pie šādas atziņas nonāca jau Aristotelis, un kopš tā laika nemitīgi tiek prātots, kā panākt to, lai bērns strādā. To noteikti nevar izdarīt nedz ar žagariem, nedz ar konfektēm. Jāveido sistēma, kad skolēns prasa vēl. Ar mājās uzdotu uzdevumu ir par maz – labākajā gadījumā tā ir «iezubrīšana» un labas atmiņas spējas. Pedagogam ir jāspēj radīt situāciju, kad skolēns pats vēlas izzināt. Elementārs piemērs – no punkta A uz punktu B dodas auto ar tādu un tādu ātrumu, ceļš ir slidens, un tas rada tādas un tādas grūtības. Cik ilgā laikā auto nokļūs punktā B? Uzdevumā viss ir dots, un bērnam tas tikai skaitliski jāatrisina. Bet, ja šo uzdevumu sarežģījam, piemēram, laika apstākļi ir tradicionāli oktobra beigām Zemgalē, un kravā mašīna ved kūdru. Te nu skolēnam jāsāk domāt, kāds ir oktobris Zemgalē, kas ir kūdra. Un tad bez prasīšanas pēc «vēl» neiztikt.
Vai tas nozīmē, ka Irēna vienmēr ir prasījusi vēl?
To nu gan es nevarētu apgalvot. Protams, bija skolotāji, ar kuriem gribējās pablēņoties, bet bija arī tādi, kurus vēl tagad atceros kā labus pedagogus. Izglītoties sāku Rēzeknes rajona Kaunatas skolā, kur strādāja ļoti aizrautīgi skolotāji. Jau tolaik bija stundas, kurās mums intensīvi lika domāt, – tajās tad arī gāja labāk. Tomēr jāatzīst, ka netrūka arī skolotāju, kas nebija īsti profesionāļi, un tāpēc šie priekšmeti man ne visai padevās.
Jūs ik pa laikam atrodaties abās klases pusēs – kā pasniedzēja un kā cilvēks, kas mācās. Kurā pusē jūtaties labāk?
Vienlīdz labi jūtos starp studentiem un saviem kolēģiem. Studenti ir cilvēki – censoņas, kuriem neiet viegli sevi apliecināt. Protams, šo gadu laikā situācija ir spēcīgi mainījusies. Šodienas students ir vairāk motivēts, viņš zina, kāpēc grib mācīties, un tas ir ļoti patīkami.
***
Irēna Žogla
Dzimusi – 1941. gadā Rēzeknes rajonā.
Izglītība – 1960. – 1961. gads – Latvijas Valsts universitāte, Svešvalodu fakultāte;
1976. – 1980. gads – Latvijas Valsts universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas katedra, aspirantūra.
Zinātniskie grādi:
1981. gads – pedagoģijas zinātņu kandidāte;
1992. gads – zinātņu kandidātes grāds pielīdzināts LR zinātņu doktora grādam;
1994. gads – pedagoģijas habilitētā doktore.
Nodarbošanās:
1965. gads – Burtnieku astoņgadīgās skolas skolotāja un direktore;
1967. gads – Kaiģu vidusskolas skolotāja;
1968. gads – Jelgavas rajona komjaunatnes komitejas 2. sekretāre;
1972. gads – Jelgavas pilsētas kompartijas instruktore mācību iestāžu darbā;
1981. gads – vecākā pasniedzēja LVU Pedagoģijas un psiholoģijas katedrā, vienlaikus Jelgavas 1. vidusskolas skolotāja līdz 1994. gadam;
1987. gads – LVU Pedagoģijas un psiholoģijas katedras docente, kopš 1994. gada vienlaikus LU Rīgas Pedagoģijas augstskolas mācību prorektore;
1995. gads – LU Pedagoģijas un psiholoģijas katedras profesore, vienlaikus Daugavpils Pedagoģijas universitātes Jelgavas mācību centra vadītāja;
1996. gads – LU Pedagoģijas un psiholoģijas institūta profesore, Pedagoģijas nodaļas vadītāja, kopš 1998. gada vienlaikus uz pusslodzi strādā Daugavpils Pedagoģijas universitātē profesores amatā.
Publikācijas: monogrāfijas – 3, raksti zinātniskos žurnālos un rakstu krājumos – 27, raksti populārzinātniskos izdevumos – 8, konferenču tēzes – 17, metodiskie raksti, mācību līdzekļi – 6, akadēmisko kursu programmas – 6.
Darbojas: LU Pedagoģijas zinātne promocijas padomē, Latvijas Zinātņu padomes nozaru grupas eksperte pedagoģijā, LU Pedagoģijas nozares profesoru padomes priekšsēde, Daugavpils universitātes Pedagoģijas nozares profesoru padomes locekle, Eiropas Skolotāju izglītības asociācijas valdes locekle.
